Lai kāda būtu situācija, tai parasti ir gan pozitīvā, gan negatīvā puse. Cits jautājums, kura no tām ir uzkrītošāka un vieglāk saskatāma. Nav šaubu, ka, sākoties ar ekonomisko krīzi un tās radīto taupības režīmu saistītajām problēmām, vieglāk bija saskatīt visā negatīvo pusi, dzīvojot ar apziņu, ka ikvienu dzīves jomu skārušās pārmaiņas visu tikai pasliktina.
Jau tobrīd izskanēja apgalvojumi, ka krīzes apstākļos notiek vērtību pārvērtēšana un tās sekas nereti izpaužas lielākā radošumā, tobrīd likās – ja arī tāds brīdis pienāks, tas nenotiks tik drīz. Nu kopš tā brīža ir pagājuši vien daži mēneši, bet pirmās pozitīvās iezīmes parādījušās jau pirms laba laika. Starp tām minama gan cilvēku rūpīgāka apiešanās ar saviem naudas makiem, gan bagātā izdoma, kā veiksmīgi izdzīvot ar tiem līdzekļiem, kas šobrīd ir viņu rīcībā. Iepazīstoties ar citu piedāvātajiem taupības padomiem, arvien biežāk sevi pieķeru pie domas, ka galu galā jau sen tā varēja izdarīt, negaidot ne krīzi, ne īpašus taupības režīmus.
Iekopt savu mazdārziņu, biežāk gatavot maltīti paša spēkiem. Piedomāt pie koncentrētāka ūdens un elektrības patēriņa, pāriet uz ekonomiskajām spuldzītēm, grāmatas nepirkt, bet gan izmantot bibliotēku piedāvājumu – tās ir tikai dažas lietas, kas neprasa ne daudz laika, ne pūļu, bet kuras iepriekš šķitušas nevajadzīgas. Lai gan ar nelieliem taupības pasākumiem neesmu aizrāvusies tik ļoti, lai varētu sevi dēvēt par taupīšanas fanātiķi, esmu atklājusi, ka to īstenošana ikdienā sagādā prieku. Šis prieks radies gan no apziņas par atbildīgāku dzīvošanu, nešķiežoties ar saviem līdzekļiem, gan gandarījuma sajūtas, ka ir iespējams pretoties savām vēlmēm un no kaut kā atteikties.
