Nemaz viņš nelikās tik mazs,
Vēl eglītes bij’ mazas, zaļas,
Gar sliežu stigu sabijos
No viņa taures, likās, skaļās.
Nu tagad braucam sēnes vest
No Papardes un Stāmerienas,
Bet depo mūsu Latvijā
Nav tādas lokomotīves nevienas.
Simts gadus vecs ir vīratēvs,
Kam Apē sliedes mājup gāja
Līdz darbnīcām. Nu kluss tur viss,
Un vilcieniņš to nezināja.
Tā ceļš līdz Valgai (ārzemēm),
Un gribējās tam paskriet pakaļ.
No lēna laika plūduma
Sirds vecos alūksniešus sakaļ.
Bez viņa pasaule bij’ ciet –
Bet Gulbenē bij’ vilciens varens.
Par viņu smaida – mazbānīt’s,
Bet sirdī kaut kas mīļš man darās…
