Kā visas labās un patīkamās lietas, arī dubļi var izraisīt atkarību. Neticīgie var pamēģināt. Tikai nesakiet, ka apenietis Mairis Jurka un viņa komandas biedri nav jūs brīdinājuši! Viņu pieredze liecina, ka pietiek pamēģināt, lai būtu “āķis lūpā”. Turklāt gūti panākumi – pērn Mairis izcīnīja čempiona titulu vienā no Latvijas trofi reidu etapiem – braukšanā pa apli jeb tautā sauktu par Dubļu ērgli.
– Vai tagad gribētu būt Lielais dubļu ērglis?
– Pagājušajā gadā bija mērķis iegūt Mazā ērgļa titulu, un tas arī izdevās. Par Lielā ērgļa titulu sacenšas ļoti maz braucēju, vairāk konkurentu ir Mazā ērgļa sacensībās, tāpēc tajās startēt ir interesantāk. Turklāt mazāku mašīnu ir vieglāk uzbūvēt, bet Lielajam ērglim vajag arī prāvāku braucamo. Tas ir dārgs. Šī mūsu “UAZ” ir tapusi vairāku gadu gaitā ar sponsoru atbalstu. Arī visi četri komandas braucēji liekam naudu kopā, lai nopirktu, piemēram, vinču. Šis ir tehnisks sporta veids, tāpēc nekad nevar zināt, kurā brīdī pārsprāgs riepa, noplīsīs pusass vai tilts.
– Kas uzrunāja šajā netīrajā autosporta veidā?
– Pirmie sapņi braukt trofi reidu sacensībās radās, kad 4 x 4 sacensības rīkoja uz Viestura Troskas zemes „Lejasķiparu” trasē. Toreiz nevienam dalībniekam nebija vinčas, tāpēc nācās uz rokām iznest džipus no purva. Šķiet, mācījos pirmajās pamatskolas klasēs, kad vēroju sacensības un secināju – baigi feini. Kad vēl pamēģināju, bija skaidrs – jābrauc. Ar šo zaļo “UAZ” kādreiz brauca Guntis Meisters, gūstot daudzas uzvaras. Kad viņš beidza savu karjeru, es savu veco traktoru samainīju pret viņa bobiku, nedaudz uzlaboju un jau pirmajās sacensībās Trapenes purvos ieguvām ceturto vietu “Open” klasē. Šogad mašīnai uztaisījām vieglāku virsbūvi no alumīnija, turklāt gandrīz pilnībā to pārbūvējām no viena gala līdz otram. Tagad mašīna mazāk grims dubļos. Tiesa, ir trases, kurās vajadzīga smagāka mašīna. Tad visi četri sasēžamies un braucam. Kur trase ir „mīksta”, trīs izkāpj – tie ir gandrīz 300 kilogrami. Galvenokārt viņi velk vinču un liek trapu, kā arī skatās, kur labāk braukt.
– Varbūt varēja priekšroku dot kādam citam tehniskam sporta veidam?
– Paralēli trofi reidam mani interesēja rallijs un motokross, bet šis tomēr ir tas sporta veids, kur diezgan droši var gūt labus rezultātus. Protams, arī izmaksas ir mazākas, salīdzinot ar citiem sporta veidiem. Tomēr galvenā ir dubļu smarža, kas pievelk. Pamēģināju un viss… Tur vairs neko nevar darīt (smejas). Kad tuvojas sacensības, nav miera. Sākumā spriedām, ka uz Liepāju tik tālu nebrauksim, jo ceļš iznāk dārgs. Bet tagad ir skaidrs – brauksim. Mēnesis ir pagājis, kopš neesam braukuši sacensībās, tāpēc rokas un kājas jau dreb gaidās. Kāpēc? Ir azarts, ka citas dubļos nogrimušas mašīnas varam apdzīt. Mums nav piemērotas ātrās trases. Tām rīdzinieki ir sabūvējuši zemas un vieglas mašīnas, bet mums patīk dubļainās trases. Mums tāda lēna tehnika, kas sasniedz maksimums 60 kilometru ātrumu stundā. Pa dubļiem reizēm nākas braukt metru stundā, kad esam iegrimuši līdz jumtam. Tas ir mūsu vaļasprieks. Dažam patīk braukt dragreisos, bet es nesaprotu, ko tajos atrod. Kad mēs braucam, varam apskatīties dabu. Tagad ir doma braukt uz 4 x 4 Igaunijā, savukārt pēdējais sacensību posms būs Lietuvā.
– Kad izcīna godalgotu vietu, var saņemt vērtīgu balvu?
– Nē, saņemam kausu, diplomu un šampanieti. Toties ir prieks tikties ar domubiedriem, kopā atpūsties. Ar komandas biedriem esam draugi, kurus vieno kopējas intereses. Var jau, protams, braukt uz dullo. Ja iegrimst dubļos vai grāvī, tad tikai domāt, kā tikt laukā. Es uzskatu, ka ir jābrauc lēni un prātīgi. Tad mazāk cietīs mašīna, mazāk būs jāremontē un būs mazāki izdevumi. Dažs lielu gabalu atbrauc uz sacensībām un jau pirmajā braucienā salauž mašīnu, tāpēc nevar vairs startēt. Esmu prātīgs braucējs, taču otrā brauciena beigās piedodu gāzi, lai redz, ka mans džips tomēr iet, nevis tikai pufina. Tad komandas biedri knapi spēj noturēties mašīnā. Viņi ir feini: Mārtiņš Janušs, Edgars Miķelsons un Kristaps Kaktiņš. Kopā rodam idejas un variantus, kā pārbūvēt un uzlabot mašīnu. Pašlaik tiek remontēts sajūgs, jo divus gadus tam nekas nav darīts.
– Kur ir interesantākās un sarežģītākās trases?
– Man vislabāk patīk Rugāju trase, kur nesen startējām. Tajā ir mālainas dūkstis, daudz grāvīšu, ūdens un liels purvs. Izbraukt ir diezgan grūti, tomēr var. Dziļajās dūkstīs vairākām mašīnām tika bojāti sajūgi. Mēs bijām otrie Mazā ērgļa kategorijā. Šajā sezonā ir bijušas trīs sacensības, bet mēs esam piedalījušies divās. Uz Ēdoli neaizbraucām, bet Trapenē ieguvām trešo vietu. Ja tagad izbrauksim visus atlikušos posmus un būsim tuvu pirmajam trijniekam, tad varam atkal iegūt godalgotu vietu.
– Vai ir zināms, kāda trase būs Liepājas pusē?
– Zvanīju un jautāju, lai nav tā, ka aizbraucam tik tālu un īsti nav, ko darīt. Par laimi, būšot gan grāvji, gan purvi, gan upītes. Būšot arī smiltis, kur paskriet ātrāk. Tad jau redzēsim. Jau zinām, ka pēdējā posma sacensībās Lietuvā būs interesanta trase. Tādā ir vērts startēt tādām mašīnām kā mūsējā, jo ātrie ar vieglākām mašīnām nekur tālu nevar aizskriet. Parasti sacensībās septiņas mašīnas brauc lēnām, bet pārējās – ātri. Mašīna ir uz augstiem riteņiem, diametrā 33 collas, nevar būt ātra. Turklāt tā ir nestabila, tāpēc var apgāzties. Tikai vienreiz mūsu mašīna uz sāna apkrita. Cilvēki palīdzēja uzlikt atpakaļ uz riteņiem un braucām tālāk. Nopietnas avārijas un traumas nav bijušas, un labi, ka tā.
– Cik garas ir grūtās dubļu trases?
– No diviem līdz astoņiem kilometriem. Viena brauciena laiks ir divas stundas, un tajā ir svarīgi, cik apļus paspēj nobraukt. Gadās, ka pirmajā braucienā izbrauc divus apļus. Otrajā braucienā trase ir smagāka, taču tā ir iepazīta, tāpēc var izbraukt trīs apļus. Ir arī sacensības ar orientēšanos, bet tām ir krietni lielāka dalības maksa. Tajās ir jāzina GPS un navigācija, kā arī jāprot ātri un precīzi fiksēt fotoaparātā sasniegto kontrolpunktu. Trapenē viens kontrolpunkts bija purvā uz peldošas saliņas. Kad mašīna tai brauca tuvāk, saliņa attālinājās. Bija interesanti redzēt, kā katras ekipāžas braucēji centās notvert saliņu. Esmu mēģinājis piedalījies šajās sacensībās, bet nolēmu pāriet uz Dubļu ērgli. Tiesa, pa apli riņķot ir mazāk interesanti.
– Droši vien ekstrēmajam vaļaspriekam neatliek tik daudz laika, kā gribētos?
– Man ir diennakts dežūras ugunsdzēsības dienesta Apes postenī, taču labi, ka pēc tam trīs diennaktis ir brīvas. Varu tās izmantot sacensībām vai arī dežūru samainīt ar kādu kolēģi. Jāpalīdz mammai lauku darbos saimniecībā – aru zemi, pļauju sienu govīm… Savai ģimenei esmu iegādājies māju, kuras remontā arī ir ļoti daudz darba.
– Sieva laikam vairāk uztraucas nekā pats?
– Madara skrien pa dubļiem līdzi un fotografē. Reizēm viņa vairāk apļu noskrien nekā es ar mašīnu izbraucu (smejas). Dažkārt gan dusmojas, ka māju neremontēju, bet caurām dienām džipu taisu. Saka, ka nemaz nepamanīšu, kā dēls izaug. Bet ko lai dara, ja ir tāds vaļasprieks? Reizēm pašam džips šķiet kā apgrūtinājums, bet nevaru bez tā iztikt.
– Vai tētis iebildīs, ja dēls izvēlēsies kādu ekstrēmu sporta veidu?
– Nē. Tagad Emīlam ir deviņi mēneši, bet, tiklīdz sāks staigāt, tā likšu sēdeklīti mašīnā, lai brauc līdzi un redz, kādi ir dubļi. Jāpierod.
