Eiropas Padome, Komisija vai Parlaments? Kāda starpība, pie sevis, iespējams, nodomā ne viens vien iedzīvotājs. ES institūcijās notiekošais daudziem cilvēkiem Latvijā vai nu ir vienaldzīgs, līdz viņi to neizjūt paši uz savas ādas, vai arī nav ticības, ka tur pieņem mūsu valstij labvēlīgus lēmumus. To apzinās arī Latvijas pārstāvji Briselē un Strasbūrā.
Komunikācija
atrodas bedrē
Izrādās, komunikācija starp Latviju un mūsu deputātiem un viņu palīgiem Eiropas Parlamentā atrodoties bedrē. “Briselē pieņemtie lēmumi bieži vien ietekmē Latvijas vēlētāju ikdienu. Taču Eiropas Savienība iedzīvotājiem saistās ar tālu, svešu veidojumu, kas atrodas aiz trejdeviņiem kalniem un nodarbojas ar jautājumiem, kas uz mums neattiecas,” Eiroparlamentā Briselē, uzņemot žurnālistu grupu no Latvijas, sūrojas Ģirts Salmgriezis, parlamenta Tautas partijas grupas Latvijas preses un komunikācijas padomnieks (tā nav mūsu oranžā Tautas partija, bet gan politiska apvienība Eiroparlamentā, kas apvieno ES dalībvalstu centriskos un centriski labējos spēkus un ko pārstāv 265 deputāti – redakcijas piezīme).
Eiroparlamentā no Latvijas ievēlēti astoņi deputāti: Ivars Godmanis, Sandra Kalniete, Krišjānis Kariņš, Aleksandrs Mirskis, Alfrēds Rubiks, Inese Vaidere, Tatjana Ždanoka un Roberts Zīle. Pavisam šajā parlamentā darbojas 736 deputāti, ko ievēl 27 valstis.
Grib dzirdēt Latvijas
iedzīvotāju viedokli
Ko par skepsi sabiedrībā saka paši Latvijas deputāti, ikdienā strādājot Briseles debesskrāpjos? Šoreiz uzklausījām Krišjāņa Kariņa viedokli, kad viņš Briselē uzņēma Latvijas žurnālistu grupu. Uzreiz jāpiebilst, ka tas nav saistīts ar šoruden gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. K.Kariņš atklāj, ka pirmo reizi šajās vēlēšanās nekandidēs, jo ir apņēmies strādāt Eiropas Parlamentā visu ievēlēšanas termiņu (piecus gadus) – līdz 2014.gadam.
“Šajā vidē es viegli un labi orientējos. Un, ja mani ievēlēja, tad strādāšu līdz galam,” atzīst K.Kariņš.
– Jūsu palīgs iepriekš pieminēja, ka pie citu valstu deputātiem bieži vēršas viņa valsts nevalstiskās organizācijas vai žurnālisti un taujā deputāta viedokli un rīcību aktuālos ES jautājumos. Kādēļ, jūsuprāt, neveidojas tik cieša saikne starp Latvijas vēlētājiem un Eiropas Parlamenta deputātiem?
– Tur ir ļoti daudz iemeslu. Pirmkārt, mums ir tikai viens Latvijas žurnālists, kurš uzturas Briselē, un informācijas aprite nav tik ātra. Daudz kas ir atkarīgs no manis un maniem kolēģiem, jo nekas nedarbojas pats par sevi. Tāpēc piektdienās, kad gandrīz vienmēr esmu Rīgā, braucu pa skolām, uzņēmumiem un redakcijām, satiekos ar cilvēkiem un atbildu uz jautājumiem. Pārsvarā cilvēki kļūst vienaldzīgi, ja ir pārliecināti, ka nevar ietekmēt procesus. Mēs neesam vienīgā tauta, kas īsti neizprot Eiropas kopīgo funkcionēšanu. Piemēram, tagad saistībā ar jauno Lisabonas līgumu parlamentam ir reālas lemšanas tiesības. Agrāk bija tikai viedoklis, bet tagad bez parlamenta piekrišanas likumdošana netiek pieņemta. Ja mēs to saprotam, jau kļūst interesantāk. Latvijā nav pārāk labi attīstīts arī nevalstisko organizāciju viedoklis par atsevišķu likumdošanu. Man kā deputātam labākajā gadījumā ir partijas viedoklis, taču daudz vairāk man no svara ir tas, ko domā kāda aroda profesionāli pārstāvji. Kolēģiem no citām valstīm, kurās nevalstiskais sektors ir spēcīgs, darbs ir krietni atvieglots, jo mājās ir aktīvs lobijs. Pie manis regulāri nāk Eiropas lobijs. Dažādas asociācijas šeit ir ļoti stipri organizētas, un uz jebkuru manu jautājumu pastkastīte ir pilna ar lūgumiem. Taču mani interesē manas valsts asociāciju viedoklis. Tas ir viens no maniem uzdevumiem to panākt. Latvijā jāiemācās lobēt savs Eiroparlamenta deputāts un nākt pie viņa ar savu viedokli.
– Pieļauju, ka daļa Latvijas iedzīvotāju, it īpaši lauksaimnieki, ir vīlušies mūsu Eiroparlamenta deputātu spējās ietekmēt kopējo ES politiku.
– Ar lauksaimniecības politiku darbs būs grūtāks, jo tur ir runa par milzu naudām un milzu ieinteresētību. Tās valstis, kuru zemnieki saņem sešas līdz desmit reizes vairāk nekā Latvija, negribēs dalīties. Pielikt klāt pie lauksaimniecības budžeta arī nebūs vēlmes, jo lauksaimniecības īpatsvars Eiropas izdevumos visu laiku samazinās. Lauksaimniecība un enerģētika Latvijai ir aktuālākie jautājumi ES kontekstā. Ļoti no svara ir arī lēmumi par eirozonu. Manuprāt, mums ļoti svarīgi ir tas, lai Eiropā izveidojas stingrs kontroles mehānisms, kas pieprasa ciešāku sadarbību savienības stiprināšanai. Es nebaidos no šiem vārdiem, jo uzskatu, ka tas Latvijai ir vislabākais risinājums, ņemot vērā reālos apstākļus. Latvijai ir tikai viena izvēle – līdz galam integrēties Eiropas kopējās struktūrās, tajā skaitā valūtas apvienībā.
– Cik reālas tomēr ir Eiroparlamentā ievēlēto Latvijas deputātu iespējas ietekmēt ES lēmumus un procesus?
– No astoņām balsīm, kas ir parlamentā, mēs, pieci, runājam ar vienu uztveri, kas ir Latvija, un trīs, manuprāt, – ar pretēju uztveri. Tomēr arī tad Latvijai ir iespēja ietekmēt procesus gan Eiropas Padomes, gan parlamenta līmenī. Jau iepriekš stāstīju gadījumu ar karakuģi “Mistral”, ko šobrīd manā vietā jau virza mūsu parlamenta Tautas partijas grupa. Tam ir pavisam cits spēks.
Grib apturēt
karakuģa pārdošanu
Latvijas žurnālistiem Briselē K.Kariņš minēja konkrētu piemēru, kā iespējams plenārsēdes darba kārtībā iekļaut konkrētu jautājumu.
K.Kariņu un viņa kolēģus satrauc Francijas un Krievijas iespējamais darījums par daudzfunkcionālā karakuģa “Mistral” iegādi. Krievija grib iegādāties no Francijas vienu “Mistral” kuģi un tad pati uzbūvēt trīs šā tipa kuģus. Tas izraisījis bažas Krievijas kaimiņos – gan Baltijas valstīs, gan Gruzijā.
K.Kariņš kopā ar savu palīgu izurbās cauri ES procedūrām, ko viņš kā Eiropas Parlamenta deputāts var darīt, lai apturētu šo procesu, un atrada procedūru, ko sauc par mutisko jautājumu.
“Parlaments var uzdot Eiropas Komisijai vai Eiropas Padomei plenārsēdē jautājumu, uz ko publiski jāatbild. Plenārsēdēs klāt ir pasaules prese, un es varu mēģināt pacelt šo jautājumu starptautiskas preses līmenī. Mēs izpētījām, ka pēc ES dibināšanas līgumiem, ja kāda ES dalībvalsts vēlas tirgot ieročus vai bruņojumus kādai valstij, kas nav Eiropas Savienībā, vispirms jāapspriežas padomē, vai tas ir Eiropas kopējās drošības interesēs,” žurnālistiem skaidroja K.Kariņš. Viņš jau ir panācis savas Eiroparlamenta grupas dažādu valstu deputātu atbalstu, un jautājums iekļauts plenārsēdē. Tagad par to cīnoties parlamenta Tautas partijas grupa.
Eiropai jāsadzird arī Latvijas balss
Ģ.Salmgriezis cer, ka debatēs arī par citiem Eiropas jautājumiem Latvijas sabiedrības, politiķu un mediju balss kļūs skaļāka. Arī valdībai un politikas veidotājiem jāsaprot, ka ar sabiedrību ir jārunā par sarežģītiem ES politikas procesiem.
“Eiropas Savienība nav ierēdņu apvienība, kas vienpersoniski pieņem lēmumus,” skaidro Ģ.Salmgriezis. “Eiropas Komisija, konsultējoties ar dalībvalstu vadībām, izstrādā likumus. Šīs konsultācijas ir pirmais brīdis, kad likumus var ietekmēt. Otrkārt, Eiropas Savienības normas un noteikumus pieņem dalībvalstu, tātad arī Latvijas ministriju pārstāvji, kas sanāk kopā Briselē. Vairumā gadījumu likumu pieņemšanā ir iesaistīts arī Eiropas Parlaments, kurā darbojas arī Latvijas vēlēti deputāti. Diemžēl visās dalībvalstīs nacionālo politiķu stratēģija ir izmantot Eiropas Savienību kā buferi saviem nepadarītajiem darbiem un nepopulārajiem lēmumiem. Attiecīgi ikdienā tiek veidots negatīvs Eiropas Savienības tēls, ko nabaga savienība nemaz nav pelnījusi. Šī procesa mehānisms ir pavisam skaidrs un vienkāršs – viss labais ir mūsu valsts politiķu nopelns, savukārt viss nepatīkamais un nepieņemamais ir Eiropas Savienības ļaunais pirksts. Reālā situācija ir citādāka, bet šāda spekulācija ar informāciju iespējama galvenokārt tāpēc, ka dažkārt Latvijas iedzīvotāji nav pietiekami informēti par lēmumu pieņemšanas procesu Eiropas Savienības līmenī.”
