Pretstatā gleznā attēlotajām sarkanajām magonēm to autore – apeniete Egita Kaktiņa – ir ieturēta vieglos pustoņos. Viņas izturēšanās un runasveids liecina – jaunās sievietes domas un jūtas ir vērstas sevī, nevis tiek izpaustas uz āru. Egita ir emocionāla un paškritiska, cenšoties izprast sevi un citus. “Lai izprastu cilvēku, tas jāiemīl,” uzskata Egita. Skolas gados viņa kladē rakstīja dzejoļus, tajos paužot savas izjūtas, bet nu tā šķiet tāla pagātne. Kopš piedzima Elīza, visa Egitas pasaule griežas ap mazo meitiņu, kurai ir tikai trīs nedēļas. “Kad gaidīju meitiņu, bija daudz brīva laika, tomēr par dzejoļu rakstīšanu pat neiedomājos. Laikam esmu mainījusies. Tagad šķiet, ka gaidu kādu grūdienu vai dunku sānos – ej taču un dari,” spriež jaunā māmiņa.
– Vai esat apmierināta ar dzīvi Apē?
– 2011.gada jūnijā veiksmīgi aizstāvēju kvalifikācijas darbu Valmieras mākslas vidusskolā un ieguvu interjera dizaineres specialitāti. Vajadzēja studijas turpināt Rīgā, Mākslas akadēmijā, taču trūka līdzekļu. Tāpēc atgriezos Apē. Darbu varētu atrast Rīgā, taču arī tur parasti prasa augstāko izglītību un pieredzi. Diemžēl esmu iestrēgusi, pietrūkst arī uzņēmības. Vajadzētu izlemt un krasi rīkoties, taču šobrīd, protams, man ir citas rūpes. Pirms dekrēta atvaļinājuma biju pārdevēja veikalā. Šis darbs man šķiet vienmuļš, tajā pietrūkst radošas izpausmes. Ja varētu vismaz bērniem mācīt zīmēt! Tiesa, Radošo ideju centrā vadīju nodarbības, kurās varēju likt lietā savas prasmes – ne tikai zīmēt un gleznot, bet arī gatavot dāvanu kastītes, apsveikumus, aploksnes un tamborēt čībiņas. Lai gan šos darbus var pasūtīt un iegādāties, pieprasījums ir niecīgs. Visvairāk man patīk gleznot, sevišķi ziedus. Taču gleznot iznāk vien savam priekam vai dāvanām. Ja nebūtu Radošo ideju centra, droši vien nerastos arī šādas iespējas. Esmu bijusi arī Apes tirdziņos. Cilvēki paskatās, priecājas, bet nepērk. Acīmredzot nav naudas, lai iegādātos kaut ko vairāk par pirmās nepieciešamības precēm.
Bija doma pārcelties uz Rīgu. Draugam tur arī darbs atradās. Taču, kad sākām rēķināt, cik nopelnīsim un kādi būs izdevumi, secinājām – necik vairāk neiegūsim, kā tepat Apē dzīvojot. Man, protams, tagad jāauklē meitiņa. Taču ar laiku galvaspilsētā es varētu atrast darbu savā profesijā. Mēnesi galvaspilsētā dzīvoju, kad mācījos Rīgas dizaina mākslas vidusskolā, jo Valmieras mākslas skolas darbība uz laiku bija pārtraukta. Man nepatika lielpilsētas dzīve. Acīmredzot tā nav īstā izeja. Visvairāk es gribētu atgriezties Valmierā, jo mācību laikā esmu iemīļojusi šo pilsētu. Man tur bija savs dzīvoklītis. Bija jauki. Droši vien būtu tur palikusi, ja Apē nebūtu drauga. Mīlestība atvilka atpakaļ. Ape man patīk, taču neredzu savu dzīvi tajā, jo nevaru atrast piemērotu darbu. Divus gadus jau esmu te pēc skolas beigšanas, bet nekā.
– Varbūt savā vai kaimiņu novadā varat piedāvāt kādu dizaina interjera veidošanas ideju?
– Varu, protams. Taču grūti iedomāties, kam tā būtu vajadzīga. Mākslas vidusskolā aizstāvēju kvalifikācijas darbu Valmieras uzņēmumam SIA “Valpro”, kas gatavo ugunsdzēšamos aparātus un benzīna kannas. Man vajadzēja prezentēt muzeja telpas dizainu, paredzot tajā vēsturiskās ekspozīcijas izvietošanu. Uz vienas sienas bija fototapete, ko veidoju pati. Saņēmu labu vērtējumu. Pašai arī patika, ka izdevās. Tiesa, visu ieceri uzreiz neīstenoja, solīja aicināt vēl, bet neviens nav mani meklējis. Var jau būt, ka pašai vairāk jādomā un jāmeklē, kam piedāvāt dizaina idejas veikalu un uzņēmumu telpu iekārtošanai. Laikam esmu par klusu. Pietrūkst mērķtiecības un enerģijas. Taču skaidri zinu, ka man ir nepieciešams darbs, kurā varu radoši izpausties. Vislabprātāk es gleznoju ar eļļas krāsām. Tām ir specifiska terpentīna smarža, tāpēc gleznošanai ir vajadzīga atsevišķa telpa, nevar to darīt dzīvojamajā istabā vai guļamistabā. Vasarā var gleznot ārā, izmantoju šo laiku, bet ziemā to nedaru. Mājās man gleznu nav, palikusi tikai viena ar sarkanajām magonēm, jo visas ir atdāvinātas.
– Šķiet, jūsu vārdos jūtams pesimisms.
– Pašlaik man visas dienas ir līdzīgas. Auklēju Elīzu, eju ar viņu pastaigāties, baroju ar krūti… Labi meitai un arī pašai, jo nav jāvāra putras. Jā, manī ir pesimisms, bet īsti nezinu, kāpēc. Protams, par mazulīti ir prieks. Gaidījām mazo brīnumiņu. Zinājām, ka būs meitiņa, tāpēc varējām sapirkt rozā drēbītes. Tēti jau vienmēr labāk grib dēlu, tomēr Edgars arī pret meitu neko neiebilst. Galvenais, lai ir vesela!
Elīza piedzima Valgas slimnīcā ar ķeizargriezienu, jo meita pēdējā brīdī sagriezās. Tur arī citas māmiņas no Apes ir braukušas dzemdēt. Igaunijas slimnīcā ir gan labi apstākļi, gan lieliska attieksme un labas dakteres. Turklāt neko līdzi ņemt nevajag, jo visu nodrošina slimnīca. Man patika! Meita jau pirms dzimšanas bija ļoti kustīga. Sevišķi vakaros. Arī tagad viņa negrib gulēt tieši vakaros. Acīmredzot meita būs tikpat aktīva kā tētis. Viņam ir grūti sēdēt mierīgi.
Mēs gribējām mazuli. Gadi man to atļauj – ir 22, nevis 16. Ja bērniņš piesakās, tad viņam ir jādzimst. Bija arī sarežģījumi, bet es visu laiku runājos ar meitiņu, viņu gaidot. Nezinu, vai ir Dievs, bet tomēr pastāv kaut kas augstāks, kas mūs sargā. Esmu to izjutusi. Mans moto ir – “Viss, kas notiek, notiek uz labu”. Dzīve ir bezgala vienkārša, tāpēc nevajag pašiem to sarežģīt. Vissvarīgāk ir ticēt tam, ko tu dari. Ja tici un patiesi kaut ko vēlies, tad tā arī notiek.
– Vai draugs ir pirmā mīlestība?
– Nē, nav. Pirmā mīlestība parasti ir nelaimīga. Tā laikam ir jābūt, lai izietu cauri sāpēm, ko radījušas šīs jūtas, un padarītu stiprāku. Man vismaz tā bija. Redzot, kā daži jaunieši gandrīz katru nedēļu veido attiecības ar citu, man gluži kā veciem cilvēkiem gribas teikt – manā laikā tā nebija. Nav saprotams, kāpēc viņi tā rīkojas. Meklē skaistāko vai bagātāko? Tiesa, nav viegli zināt – jā, tā ir mīlestība, īstā un vienīgā. Manuprāt, to var tikai just. Tu esi gatava iet cauri ērkšķiem, ciest un paciest viņa dēļ. Ja viegli atmetīsi ar roku, strīdēsies par niekiem, tad nebūs nekādas mīlestības. Ir teiciens – “Kas mīlējas, tas ķīvējas”. Jā, nevienas attiecības nav ideālas. Kas nestrīdas, tas arī neizjūt emocijas, kādas rodas salabstot. To, cik abiem kopā ir labi. Protams, arī mums gadās šādi brīži. Taču mīlestība nemirst, tā tikai pārveidojas.
– Kur vijat ģimenes ligzdiņu?
– Pagaidām dzīvojam drauga vecāku mājā. Ir labi, jo drauga mamma var palīdzēt auklēt meitiņu, arī ar padomu. Gribas, protams, veidot savu dzīvesvietu. Taču pagaidām Apē neko nevaram atrast. Varētu nopirkt māju vai dzīvokli. Bet kur ņemt tik daudz naudas? Kredītu ņemt negribam, jo redzam, kā citi mokās, to maksājot. Draugs strādā SIA “Līvs AM”, bet arī man būtu jāpelna, kad meitiņa paaugsies. Vislabākais variants būtu atrast radošu nodarbošanos, kurā pati sev varu noteikt darba vietu un laiku. Tas nozīmē, ka man vajadzīga sava darbnīca. Kamēr meita aug, ir laiks domāt un plānot, kā ieceres īstenot.
