Dažas dienas atpakaļ, intervējot kādu gados vecu vīru, nejauši sākām runāt par mīlestību.
Dažas dienas atpakaļ, intervējot kādu gados vecu vīru, nejauši sākām runāt par mīlestību. Par tās spēku. Par to, ko tā dara ar cilvēku. Abi nonācām pie secinājuma, ka atliek vien kādu stipri mīlēt, lai labāk iepazītu pats sevi, un sajustu to, uz ko esi spējīgs otra cilvēka labā. Šis vīrs, smaidot, man teica, ka mīlestībā nav attāluma. Lai mīļo cilvēku sasniegtu, varot pat tālu ceļu norāpot un nejust, ka ceļgalos duras akmeņi, ka īstai mīlestībai neesot beigu. Ak Dievs, nodomāju. Vai tā vēl mīl? Un vai šāda mīlestība tiešām nebeidzas? Ziniet, ka tāda ir. Un tāda ir mātes sirdī, un tā nebeidzas. Nebeidzas arī tad, kad nav vairs mātes.
Kad pirms trim mēnešiem uz mūžu atvadījos no savas mammas, labākā draudzene pateica vārdus, kas palikuši atmiņā vēl šobrīd. Tajā brīdī man tie likās skarbi, jo tajos bija pārāk daudz patiesības. “Tev mūžam zudis viņas patvērums un neviens tevi tā nemīlēs”. Nerakstīšu par to, ko spēj mātes mīlestība. Nerakstīšu slavas dziesmas negulētajām naktīm un viņas satraukumiem, dāsnajai sirdij un mīļajām rokām. Jo nav jau vārdu, kā aprakstīt šo mīlestību. To var tikai sajust, un visskaudrāk to mīlestību var sajust tieši tad, kad mīļotās mammas vairs nav līdzās. Katra sieviete, kas ir audzinājusi bērnu – savu vai bērnunamā paņemtu – sapratīs, ka brīdī, kad viņas rokās iegulst mazā sirds, viņa uzņemas sargātājas lomu. Tajā brīdī sieviete apliecina, ka mīlestības dēļ ir gatava ziedoties un dāvāt savas sirds patvērumu. Tādēļ bērnam viņa kļūst par uzticamāko cilvēku. Kaut visa pasaule novērstos no bērna, bet māte dāvātu patvērumu. Vai tā nav lieliska drošības sajūta?
Ikdienā mums šķiet, ka labās, kopā pavadītās dienas ilgs mūžību. Ka vienmēr būs vieta pasaulē, kurā atgriezīsies un uz sliekšņa sagaidīs mamma, bet virtuvē smaržos cepti pīrāgi. Diemžēl pienāk diena, kad māju slieksnis ir tukšs un pīrāgi nesmaržo. Tādēļ tik ļoti es vēlos, lai rīt būtu daudz satikšanās prieku. Lai bērni, kas dzīvē devušies tālu prom, rīt atgrieztos mājās. Lai mazie bērni ieritinātos mātes klēpī. Lai tie, kam jau pašiem sirmi mati, paņemtu savas vecās māmuliņas roku savējā. Lai aizņemtie jaunieši vismaz piezvanītu un pateiktu vienu vienīgu teikumu – es tevi mīlu, mammu! Un lai rīt daudzās vietās kapos degtu svecītes tām māmiņām, kas ir aizgājušas. Kā lai citādi Mātes dienā tiktu iepriecināta katras mātes sirds? Kā lai citādi pasaka paldies par nenovērtēto mīlestības patvērumu?
