Kad rudens darbi padarīti, visā Latvijā svin Mārtiņdienu – arī mūsu skolā to darījām 10.novembrī. Skolas lielā zāle bija izrotāta ar Mārtiņdienas gaiļiem, bet tirgus placis bija piepildīts ar dažādām precēm un darinājumiem.
Pēkšņi aiz zāles durvīm Mārtiņtēvs izdzirdēja skaļu kājiņu dipoņu. Izgājis laukā, viņš konstatēja, ka Mārtiņbērni stāv nosalušām kājiņām pie zāles durvīm un lūdzas iekšā. Sanāca pilna zāle ar lieliem un maziem Mārtiņbērniem! Bērni zālē nāca dziedādami, dancodami, par ko sajūsmināta bija Mārtiņsieva. Mārtiņbērni sniedza nelielu koncertu un mācīja pārējiem bērniem jaunas tautiskās rotaļas. Skanēja dziesmas un tika dejotas tautas dejas. Par bērnu priekšnesumiem Mārtiņsieva bērniem deva „naudiņu” – zīles un kastaņus. Par nopelnīto „naudiņu” bērni varēja apmeklēt Mārtiņdienas tirgu. Tirdziņā nopērkams bija viss, ko paši bērni darinājuši, cepuši, šuvuši, krāsojuši un locījuši. Par 2 zīlītēm varēja nopirkt skaisti locītas kastītes, par 2 kastaņiem – zirņu pikas, kas bija iesaiņotas krāsainos papīrīšos. Mazulīši tirgojās ar rudens āboliem, lielie bērni bija izcepuši Mārtiņgaiļa cepumiņus, kuru cena bija augsta – 3 kastaņi par cepumu. Pasākuma norisi vēroja Ūsiņš, kas kopā ar Mārtiņdienas saimniekiem sarūpēja bērniem dažādus kārumiņus un sirsnīgi pateicās par Mārtiņbērnu priekšnesumiem.
