Iespējams, ka tas ir lielākais paradokss – Latvijas varas iestādes deviņdesmitajos gados izrādījās tik tuvredzīgas, ka 16.martu noteica par oficiāli atzīmējamu atceres dienu. Tieši tad sākās ikgadēja kņada ap leģionāriem.
Iespējams, ka tas ir lielākais paradokss – Latvijas varas iestādes deviņdesmitajos gados izrādījās tik tuvredzīgas, ka 16.martu noteica par oficiāli atzīmējamu atceres dienu. Tieši tad sākās ikgadēja kņada ap leģionāriem. Nu viņiem vairs nav iespējams klusi un mierīgi atcerēties Otrajā pasaules karā kritušos frontes biedrus. Liekas, paši sirmie vīri jūtas visneērtāk, jo nebūt nav vēlējušies sev pievērst lieku uzmanību. Pusgadsimtu pieraduši palikt neievēroti un just varas iestāžu nelabvēlību, viņi pēkšņi nokļuvuši uzmanības centrā. Var saprast leģionāru atteikšanos rīkot piemiņas pasākumu galvaspilsētā.
Bet jaunieši neielaižas kompromisos. “Kluba 415” dalībnieki dodas gājienā no Torņakalna stacijas nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, lai gan nesaņēma Rīgas domes atļauju. Nav dzirdēts loģisks skaidrojums, kāpēc jaunieši to nevar darīt, ja viņi ievērojuši sabiedrisko kārtību. Turpretim krievu skolu aizstāvjiem neliedz piketēt un mītiņot. Demokrātija? Jau kuro gadu brīdina un aizliedz godināt leģionāru piemiņu, apelējot pie veselā saprāta un baidoties no provokācijas draudiem. Ka tik kas nenotiek! Labi, ka ir cilvēki, kas nebaidās atklāti atzīt – šai dienai ir jāsaglabājas tautas piemiņā.
Kas ir 16.marts, kāpēc mums ir svarīgi atcerēties šo datumu? 1944.gadā šajā dienā sākās viena no smagākajām kaujām pie Veļikajas upes. Tā bija pirmā, kurā abas latviešu leģionāru divīzijas cīnījās plecu pie pleca. Tā bija arī vienīgā visā karā, kad abas divīzijas cīnījās latviešu vadībā. Kaujas atcerei Daugavas Vanagu organizācija par leģiona gadadienu izraudzījās 16.martu. Varbūt vajadzēja piekrist ierosinājumam to svinēt 25.martā, kas tagad ir Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena? Vai kritušie un dzīvi palikušie leģionāri ir mazāk cietuši par tiem, kas izgājuši Sibīrijas Golgātas ceļus? Bet atjaunotā Latvijas valsts nespēj aizstāvēt šos cilvēkus pret nepelnītiem apvainojumiem. Turpretim īstie vainīgie var dzīvot mierā, ja sirdsapziņa to atļauj.
Loģiski, ka lieliniekiem nepatīk atcerēties dienu, kad leģionāri viņiem lika atkāpties. Bet to sīvā pretestība deva iespēju no Latvijas emigrēt daudziem inteliģences un valsts iestāžu darbiniekiem, kam draudēja izsūtīšana uz Sibīriju vai pat nāvessods. Leģionāri uzsver, ka šī diena ir piemiņa visiem, kas cīnījās pret komunistisko okupāciju. Vai nav savādi, ka viņiem jājūtas vainīgiem arī tagad, kad Latvija Eiroparlamentā prasa atzīt komunistiskā režīma genocīdu? Savu karavīru, arī leģionāru, gods ir jāaizstāv, nevis jātaisnojas. Politiķu svēts pienākums ir pamazām drupināt nezināšanas un aizspriedumu akmeni. Bet katra iedzīvotāja pienākums ir neaizmirst bez izvēles iespējām kara virpulī ierautos. Kauns ir nevis iestāties par patiesību, bet rīkoties gļēvi un nodevīgi.
