Sienas pulkstenis tikšķ, uzticīgi un ilgi kalpodams mums. Tas ar savu skaņu no rītiem modina mūs, ievadot jaunā dienā, un vakaros aicina uz miegu un atpūtu. Kad ilgāku laiku neesam mājās, šķiet, pulkstenis kļūst bēdīgs, bet tad atkal, ieraugot mūs, tas tikšķ priecīgāk, jautrāk, un visiem ir labi. Bet šis stāsts būs par tā brāli – rokas pulksteni, par manu pirmo pulksteni un tā piedzīvojumiem daudzu gadu garumā.
Senāk katram zēnam bija jābūt (vai bija pie sevis) – kabatlakatiņam, salokāmajam nazim, ķemmei un kabatas spogulim. Bet naudas maka jau nebija, jo nebija naudas, un, ja nebija naudas, bija jāstrādā. Grūtāk ar naudas pelnīšanu pēckara gados bija laukos, pilsētās bija labāk, kaut arī tur darba vietu vēl nebija daudz. Un tā skolas zēni centās pa vasaru sameklēt darbu. Arī es.
1959. gada jūlija otrajā pusē es tiku norīkots Alūksnes būvkantora krāsotāju grupā, kuras sastāvā bija Aleksandrs Magone, Kārlis Bačkins, Roberts Kūlis, Juris Salnis, Meimanis Viktors un es – pats jaunākais. Tikām norīkoti krāsot Annas pamatskolu, precīzāk, skolas klases un palīgtelpas. Tā kā mēs ar Juri Salni bijām talantīgāki uz zīmēšanu, bieži vecie meistari uzticēja novilkt sadales svītras un krāsot seglīstes pie grīdām. Vislabāk varēja nopelnīt, krāsojot logus un durvis, tikai te bija jāzina pareizie paņēmieni – ko krāsot vispirms, un bija jāzina pareizs otas virzīšanas veids. Tā kā durvis bija ar pildiņiem un logiem bija daudz stiklu, nebija viegli. Un pieredze radās strādājot.
Toreiz nebija ledusskapju, un pārtiku no mājām līdzi ņemt nevarēja. Dažam līdzi bija sviests burciņā, citam ievārījums,bet vairumam no mūsu grupas nebija nekā. Ēdnīcas jau nebija. Tā kā pārtikšana bija katra vīra rūpē. Sarunājām ar vienu skolotāju un pirkām katrs vienu litru piena dienā, un tā kā veikalā bija maize, tas arī bija mūsu galvenais ēdiens. Jā, maize un piens, piens un maize. Toreiz veikals bija ierīkots pelēkā koka mājā, kur vienā galā dzīvoja veikalnieks ar ģimeni. Bija ērti, ja bija nauda, varēja iet un pirkt cauru diennakti, veikalnieks neiebilda. Mēs ar Juri, kā jaunākie, vīzēm tikām sūtīti uz veikalu pēc grādīgā, jo bez tā tik lielā grupā neiztika. Tad gāja vaļā runas par dienestu Liepājā, 7. Siguldas kājnieku pulkā Alūksnē un, protams, tika runāts arī par sievietēm.
Vienā vakarā vecākie meistari Kārlis un Viktors paņēma piena kanniņu un teica – iesim pāri ceļam, tur puskilometra attālumā dzīvo viena atraitne, dosimies pie viņas pirkt pienu. Pienāca krēsla, bija silts, kluss, jauks vakars. Bet vecie vīri kā nenāca, tā nenāca. Sarunājām ar Juri, ka iesim meistarus meklēt. Drīz vien bijām pie mājas, pa atvērto logu laukā plūda jautras runas, arī dziesmas. Kad iegājām iekšā, tikām uzņemti ar ovācijām, un mājas saimniece aicināja mūs pie galda. Arī mums ielēja pa glāzītei grādīgā. Pēc stundas nolēmām, ka iesim projām, jo mums apnika iereibušo sarunas. Bet pašiem, kā jau jauniem un nepieredzējušiem, reibonis arī bija galvā no tā mazuma vien. Un tā mēs ar Juri devāmies atpakaļ uz skolu, lai dotos pie miera, jo bija jau vēls. Tikuši pie skolas kuplajiem kokiem, piepeši sākām dziedāt. Tā kā toreiz jau Latvijā bija izskanējis “Silavas valsis” un daudzi bija redzējuši opereti “Zaļā pļavā”, tad daudzās ballēs un koncertos skanēja “Es gribu tavu foto, zeltītā ietvarā”. Bet mēs sākām ar “Silavas valsi”, mūsuprāt, skanēja labi. Juris teica: “Mana draudzene Valda, tā gan prot labi dziedāt, īpaši jau šo jauno dziesmu”. Jā, es zināju un pazinu mazo, jauno pārdevēju no Alūksnes 1. veikala, kura citu vidū izcēlās ar saviem zeltainajiem matiem.
Skolotāju māja un tuvējās kolhoznieku mājas kā liela auss uztvēra, mūsuprāt, jauko dziedāšanu. Bet, kad dziedājām nerātno dziesmu “Pidrallā, pidrallā un stāda pujenes”, šķiet, liela daļa māju logu tika aizvērti. Mūsu dziedāšanai nākamajā dienā bija atskaņas, ļaudis bija zvanījuši būvkantora priekšniekam un sūdzējuši mūs, ka traucējam viņiem naktsmieru. Arī mūs abus šī ziņa sasniedza. Īpaši jau mūs tas neuztrauca, jo man bija septiņpadsmit, bet Jurim – pāri divdesmit gadiem. Drīz vien tas jautrais gadījums aizmirsās.
Vienā dienā skolotāja, piena pārdevēja, pienāca pie mums un teica: “Vai varētu jūs sarunāt, lai izkrāsojat govju kūti?” Pēc neilgas vienošanās par maksu viss tika sarunāts. Izrādījās, ka gandrīz visi skolotāji turēja govis. Tā es un Juris skolotājas pavadībā devāmies apskatīt krāsojamo objektu – kūti, kas bija uzcelta upītes krastā.
Pēc stundas ķērāmies pie darba. Kaļķis bija, upītes ūdens blakus, smidzinātājs bija. Es ķēros pie smidzinātāja sūknēšanas, Juris darbojās ar smidzinātāja rokturi un uzmanīja, lai “dīzes” būtu tīras, jo ar kaļķi tās ātri aizsērēja. Līdz vakaram darbu bijām veikuši godam. Rītā atnāca skolotāja, piena pārdevēja, un secināja – darbs izdarīts godam. Viss bija gaišs un smaržoja pēc kaļķa, tātad nebūs pelējuma un būs govīm veselīgāk.
Un tā mūsu kabatās iegūla pa palielai saujai naudas, kuru ielikām aizmugures bikšu kabatās, jo tās bija pogājamas.
Bija sestdienas pēcpusdiena, devāmies uz dzelzceļa staciju un braucām mājās – uz Alūksni. Pēc piecpadsmit minūšu gājiena bijām pie drēbju veikala iepretim tirgus laukumam. Piepeši pēc nelielas dziesmas no zvanveida skaļruņa ielu krustojumā atskanēja balss krievu valodā: “Runā radiostacijas visā Padomju Savienībā”. Sekoja teksts, ka tiek pazeminātas cenas rūpniecības precēm, tajā skaitā arī pulksteņiem. Rītā aizgāju uz veikalu “Dāvanas” L. Ezera ielā 5, un patiešām pulksteņu cenas bija samazinātas uz pusi. Pulksteņu pircēji bija vairāki, arī daži mani klases biedri. Es nopirku vislētāko pulksteni “Pobeda” ar gaišu ciparnīcu. Kad iznācu no veikala, daži mani draugi rādīja, kādus pulksteņus nopirkuši. Ienāca prātā doma – mainīšu ar tumšu ciparnīcu. Diennakti pulkstenis pabija pie manis, tad mainīju atpakaļ. Tas bija pirmais pulksteņa piedzīvojums. Kad gāju pa ielu, likās, ka visi redz manu jauno, skaisto pulksteni.
Drīz vien krāsošanas darbi Annas skolā tika pabeigti. Tā kā pieturējās jauks laiks un bija brīvas dienas, ar Juri norunājām doties ar laivu ezerā makšķerēt. Tagad jau bija labi, man bija savs pulkstenis. Septiņos rītā jau biju pie Jura mājām, Juris vēl ēda brokastis. Redzēdams manu nervozēšanu, viņš teica: “Zini, katrs ēdiena kumoss ir jāsakošļā trīssimt reizes.” “Runā vien, runā vien,” nodomāju, “vai tad kāds to skaita.” Laiva bija piesieta pie alkšņa parka malā klusā ezera vietā šaipus niedrēm. Tā kā man bija uz rokas pulkstenis, ātri vien bijām pie Pārmetņa ezera. Jura laiva izrādījās izcila, tā slīdēja lieliski. Toreiz Alūksnes vecie makšķernieki teica tā: “Laivai jāpeld uz trīs viļņiem”, un te viņiem bija taisnība. Laiva izrādījās piecus metrus un sešdesmit centimetrus gara. Jā, un airi arī bija pareiza garuma un pareizi līdzsvaroti.
Ātri pienāca rudens un ziema, novembra sākumā Alūksnes ezeru klāja ledus. Tādēļ pilsētā nejuta vairs netīkamo mitrumu. Atkal ar Juri devāmies uz ezeru. Tā mans pavadonis pulkstenis bija uz rokas, bija jautrāk. Desmitos svētdienas rītā biju pie Jura mājās. Ledus cērtamie bija, kastes sēdēšanai bija, bļitkas bija. Vienīgi mūsu apģērbs bija trūcīgs, kā jau ikdienā. Gājām cauri parkam, garām Aleksandra paviljonam pa kāpnēm lejā. Sasalusī zeme, kuru klāja neliela sniega kārta, patīkami čirkstēja. Aizgājām līdz Līkajam bērzam un tad drusciņ uz pilsētas pusi, tur nevilka vējš. Izcirtuši ledū caurumus, sākām darboties ar bļitkām. Bet tad Juris neparastā balsī iesaucās: “Paskaties, kas notiek mums visapkārt.” Jā, apkārt, mums pašiem nemanot, bija izveidojušies palieli ūdens apļi. Ieliku roku izcirstajā caurumā un sapratu – ledus biezums ir apmēram trīs centimetri. Sniega kārta izrādījās mānīga, slēpjot īsto ainu. Tinām savas makšķeres un pa savu iemīto taku ātri devāmies atpakaļ. Tikuši pie Aleksandra paviljona, atviegloti uzelpojām. Uz mirkli apstājāmies.
Juris paskatījās visapkārt, ieelpoja svaigo gaisu un teica: “Šodien gaiss ir tik tīrs kā maza bērna skūpsts.” Tādu salīdzinājumu un teicienu es dzirdēju pirmo reizi. Armijas daļā sāka skanēt mūzika, bija ieslēgta radiostacija “Majak”, Juris aizgāja pa taisnāko ceļu cauri parkam, es devos pa labi uz pilsētas centra pusi. Iepretim autobāzei mani apsteidza divas virsnieku sievas, spriežot pēc apģērba, jo vietējām tik dārgu apģērbu nebija. Pašā zemākajā vietā pie upītes garākā kundze gandrīz nokrita, jo zem plānā sniega kārtas slēpās ledus. Pie pils notika nesaprotama rosība, likās, daži bija atnākuši apskatīt jauno kinoteātri “Liesma”. Pašā centrā blakām Ruttasu mājai divi taksisti Kalniņš un Tortuzs skaļi sarunājās, viens no viņiem teica: “Nu jaunā Volga varēja būt augstāka,” bet otrs runātājs nepiekrita teiktajam. Paskatījos pulkstenī, tas rādīja bez septiņām minūtēm divpadsmit.
Pagāja ziema ar sniegu un dziļām kupenām ar dažiem atkušņiem. Un man pulkstenis aizvien centīgi un uzticami kalpoja. Pārdošanā parādījās sirsniņas ar iestrādātu kompasu, likās skaisti un eleganti, tādu nopirku arī es.
Dzirdēju, ka Juris apprecējās ar mazo pārdevēju no 1. veikala. Laiks ritēja savu gaitu ar parasto pieticību. Krāsotāju grupa vasarā tika nosūtīta uz Mārkalni krāsot skolu, bet Juris tur nebija. Viņa vietā parādījās dziedošs, runīgs zēns – Jānis Reimanis. Bet tas jau būtu cits stāsts.
Nokļuvu ārstniecības iestādē un tur izmantoju skaistu vannu. Priecādamies par silto ūdeni, nemanot iemērcu savu ceļabiedru pulksteni. Pagāja piecas sekundes, ne vairāk. Ātri biju laukā no ūdens. Noņēmu pulksteni, sameklēju nazi, atlaidu abus vāciņus un noliku uz palodzes saulē. Pēc divām dienām saliku visu atpakaļ. Un nebija ne vainas, pulkstenis tikšķēja atkal.
Pēc dažiem gadiem pienāca ziņa, ka Jura ģimenē papildinājums – piedzimusi meitenīte, kurai devuši vārdu Indra. Nodomāju – neparasts vārds, laikam būs kādā romānā izlasīto vārdu izvēlējušies. Varbūt no teātra izrādes. Varbūt. Jo vairāk šādu vārda esamību pilsētā nezināju.
1963. gadā tiku iesaukts armijā. No Rīgas tikām vesti, nezinot kur, likās – braucām ilgi, nakti un dienu. Pēc trīs dienām bijām gala punktā – lielā Ukrainas pilsētā Zaporožjē. Bija vēls vakars, ziema. Vairāku kolonu grupā soļojām uz kazarmām. Tur pirmo nakti nogulējām uz dzelzs gultām nenoģērbušies.
No rīta bija komanda – celties. Viss šķita dīvaini un neparasti. Svešas sejas, dažādas valodas. Bet, kā allaž, līdzi bija mans nenogurstošais draugs – rokas pulkstenis.
Pienāca vasara. Sestdienas vakaros pēc vakariņām rādīja kino. Parasti tas notika štāba zālē. Bet vienīgo un pirmo reizi kino rādīja brīvā dabā. Filma bija interesanta, nosaukumu neatceros. Likās – pat putni bija sasēduši tuvējo akāciju zaros un vēroja notiekošo.
Kad pēc filmas, pēc komandas devāmies pie miera, secināju – mana drauga pulksteņa uz rokas nav. Ko iesākt? Jāguļ vien līdz rītam.
Nākamajā rītā ēdnīcā sagaidīju visu trīs grupu karavīrus – no auto rotas, no tehniskās rotas un no manas – vadības rotas. Skaļi paziņoju par pulksteņa pazaudēšanu, un viens karavīrs no tehniskās rotas pasniedza man dārgumu – pulksteni.
Pēc trīs gadu prombūtnes atgriezos savā Latvijā – Alūksnē.
Ar to vien mani pulksteņa piedzīvojumi nebeidzās. Apmēram pēc gada pulkstenim minūšu rādītājs uz trijiem sāka apstāties un tālāk nekā. Aizgāju pie pulksteņmeistara un izstāstīju savu bēdu. Meistars viltīgi pasmaidīja un teica: “Atstāj līdz rītam, samaksa būs divdesmit rubļi.” “Vai nav par daudz?” nodomāju un devos projām. Aizgājis uz mājām, sāku grozīt un pētīt, un viss bija skaidrs, minūšu rādītājs pie cipara trīs metās pie stikla. Noņēmu stiklu un ar šķērēm nogriezu rādītājam galu un viss, pulkstenis bija kārtībā. Atkal tas jautri tikšķēja man uz rokas, kalpodams ilgus gadus.
Daudziem no mums ir kāds talismans, suvenīrs, dāvana, ko mēs cieši glabājam, jo tas mums ir kā pavadonis, kā dvēseles uzturētājs. Tas tiek glabāts gadu desmitiem ilgi, nekad no tā nešķiroties. Dažs savu priekšmetu ir noglabājis vistālākajā atvilktnes stūrī, lai citi neredz. Cits savu dārgumu tur redzamākajā vietā stiklotajā vitrīnā, vai arī vienkārši uz galda. Parasti tas ir foto. Daudziem patīkamas un dārgas ir pilsētas, tilti, mājas, alejas, meži, atsevišķi koki, soliņi, upe un ezeri, kā arī daudzas jo daudzas vietas un lietas. Atcerēdamies patīkamus dzīves brīžus un notikumus, mēs allaž pie tiem atgriežamies.
Spilgts piemērs tam bija ekskursantu ierašanās Alūksnē 2008. gada jūlijā. Atbrauca autobuss pulksten vienpadsmitos ar tikšanās vietu pie Luterāņu baznīcas. Tas bija vienkāršs autobuss ar parastiem, vienkāršiem pensionāriem, kuri ne ar ko neizcēlās iepriekšējo grupu vidū. Sākām ar manis sastādīto maršrutu. Aizbraucām pie Fītinghofu pils, apskatījām apkārtni, visu pastāstīju. Pēc tam garām Palmu mājai, pāri Rijukalna ielai, tad gar Vējakalnu piebraucām pie parka. Garām Eola templim aizgājām pie Obeliska ezermalā. Pēc tam līdz Aleksandra paviljonam. Ar to arī parka ekskursija bija beigusies. Sekoja Tempļa kalns un Pilssala, kur arī es ekskursiju noslēdzu. Un, kā parasti, pabeidzot savu galveno stāstījumu, vaicāju: “Vai, lūdzu, būs jautājumi, jautājiet jebko, centīšos atbildēt.” Nekavējoties viens no sirmgalvjiem jautāja: “Jaunais cilvēk, jūs jau droši vien nezināt, kur kādreiz atradās Miljonu iela?” “Jā, es zinu,” es atbildēju. Sirmais vīrs nosauca pat mājas numuru, kuru vēlētos redzēt.
Devāmies tur. Braucām cauri centram pa kādreizējo Lielās Jūras ielu, tad līdz Darba ielai un kalnā augšā, un bijām klāt pie Icaku mājas. Vīrs izkāpa no autobusa un apskatīja māju, viņam acīs bija prieka asaras, arī pārējiem autobusā sēdošajiem. Vecais vīrs stāstīja: “Kad man bija četri gadi, mēs te dzīvojām un mani tēvs uz divriteņa siltajās dienās veda uz ezeru peldēties.” Vecais vīrs atkal man jautāja: “Jaunais cilvēk, paldies par šo, bet peldvietu Melnums jūs droši vien nezināt?” “Zinu,” es piebildu. Klusēdami, ātri bijām pie peldvietas. Vecais vīrs izkāpa ārā ašāk, piegāja pie ezera un ieelpoja svaigo gaisu. Viņš bija aizkustināts, norausa no acīm asaras. Pēc ilgiem gadu desmitiem šis vīrs bija atgriezies savas bērnības dienu vietās, atcerējies savu labo tēvu un bija ļoti laimīgs par to. Arī es, jo biju gandarīts, sapratu, ka biju sagādājis jaukus mirkļus ne tikai sirmajam vīram vien, bet arī visiem viņa ceļabiedriem.
Vakarā noņēmu pulksteni no rokas, uzliku uz galda, lai atpūšas. Pats ilgi nevarēju aizmigt, atceroties dienā piedzīvoto.
