Ziniet, citi lasa un ēd dārza un meža ogas, pat pirmās gailenes jau plūcot un liekot uz pannas, bet es nevaru.
Ziniet, citi lasa un ēd dārza un meža ogas, pat pirmās gailenes jau plūcot un liekot uz pannas, bet es nevaru. Sitiet mani kaut nost! Redzesloks, kā sacīt jāsaka, neļauj man būt laimīgam. Visapkārt korupcija, patvaļa, bezprāts. Nu vajag manis dzimtajai pilsētai, rajonam un valstij. Un es esmu gatavs nākt palīgā. Kā sacīt jāsaka, kauču tūlīt. Morāliskā jeb intelektuālā nozīmē.
Ar intelektu mums reģionos tā pašvakāk. Tad nu es domāju, cik spēju. Domāju viens par visiem (jo visi par mani vienu nu nekādi nespēj). Lai labāk domātos, esmu apguvis jogu. Tagad caurām dienām meditēju. Sievai esmu noteicis, ka šim procesam man katru dienu nepieciešami divi litri šņabja un desmit ali. Ja man tas viss ir, tad garantēts miers pilsētā, rajonā, valstī un manās mājās. Es ar savu meditāciju to nodrošinu. Korupcijas lietas gan pagaidām vēl neesmu atrisinājis. Lai ar to tiktu galā, mana ikdienas degvielas porcija attiecīgi jāpalielina par vienu šņabja un piecām alus vienībām. Bet, ja gribam tikt galā ar patvaļu un bezprātu, tad degvielas ikdienas deva man ir jādubulto.
Piemēram, mans draugs Toļiks tic man kā jogam. Esot ieminējies savai laulenei, ka arī gribot sākt meditēt tāpat kā es. A šī pataisīja viņam zilu ģīmi. Neizglītota sieviete, es jums teikšu. Pilnīgi kauns, ka dzīvoju ar tādu vienā mājā, bet… ja tā padomā, tad mēs visi esam savstarpēji saistīti uz šīs pasaules. Gribam to vai ne. Visi esam kā vienas kopīgas daudzdzīvokļu mājas iemītnieki. Kā bišu stropā. Rau, tur arī ir trani. Gudrinieki. Cilts aizsācēji un turpinātāji. Kāpēc gan pie cilvēkiem lai būtu citādi? Ir daba bites, nē, cilvēki, un ir cilvēki, nē, bites trani. Un kāda vaina korupcijai? Nē, ir gan vaina, ir!
Bija te viendien (šodien vai vakar, neatceros) pie manis uz māju atskrējusi pastniece, nu, mana mīļotā Anniņa, vārdu sakot. Kliedza, lai es reiz nākot pie prāta, lai beidzot grimt alkoholā. Ziniet, un es paklausīju viņai. Glābt visu pilsētu, visu rajonu un valsti no korupcijas – tas tomēr ir par daudz prasīts no manis viena. Esmu noguris. Gribu atpūsties no tās meditācijas, jo tā jau var aizfilozofēties līdz atziņai, ka viss jau pie mums ir kārtībā un neko nav jālauž, nav jāmaina. Ak. Metos līdzi uz mājām pie Anniņas, viņas apskāvienos un aprūpē. Realitāte, es jums teikšu, reizēm ir visai patīkama. Un nekādas meditācijas nemaz neprasās.
