Ja jāraksta par savām izjūtām, automātiski gribas sākt ar sabiedrībā novalkāto un ierasto – mana dzimšanas diena, pavasara smarža un kāds ceļojums. Bet nē, tas nebūs mans stāsts. Es gribu rakstīt par to, kas patiešām manī izraisa tādu emociju jūkli, ka gribas reizē kliegt, smieties un raudāt. Tie ir tie mazie tauriņi manā vēderā, skudriņas pār muguru. Un tomēr tā nav iemīlēšanās.
Ja tas, par ko tagad gribu rakstīt, būtu jānoformulē vienā vārdā, tas nebūtu iespējams. Tā ir tā sajūta, kad izlasi kādu grāmatu vai stāvi koncertā un tas tevi tā aizgrābj, ka nevari atrauties. Aizdomājies par to, cik cilvēki pie tā ir strādājuši un kāds darbs ir ielikts tajā, ko tu, biļeti nopircis, stundu stāvi un skaties. Un tomēr ne katru tas aizrauj un pat savā veidā ietekmē.
Parasti mēs skatāmies uz tiem varenajiem, kuri atrodas uz skatuves. Bet vai tu kādreiz esi pavērojis publikas sejas kādā koncertā? Viens smaida, cits pie tās pašas dziesmas slauka asaras. Katrs mēs atrodam dziesmā daļiņu sevis, un tieši tas izpildītājus padara par sava veida ģēnijiem. Uzrakstīt dziesmu, kas var aizgrābt ar visa veida emocijām, ne kurš katrs var. Un ja es vārdos varētu izteikt to, ko es jutu, kad grupas “Instrumenti” koncertā Jānis Šipkēvics dziesmā “Pilnīgi viens” aizskāra augstāko noti! Viena lieta ir to dzirdēt ierakstā un gudri pateikt, ka mūsdienās jau visi tā var, ja labi grib. Bet, kad tu to dzirdi tur, uz vietas, tas skan kā izmisis kliedziens tumsā. Un lieki teikt, ka šis koncerts manī vēl ilgi paliks. Un re, iesildošā grupa, kurā spēlē Renāra Kaupera dēli! Alternatīvā stila dziesmas, kas paliek galvā un dungot viņas gribas pat tad, ja nav ne jausmas, kāds ir dziesmas nosaukums. Nevarētu teikt, ka Latvijā trūkst iedvesmojošu mūziķu, varbūt mēs pārāk esam ieciklējušies uz lielo un to, kas visiem patīk? Var jau būt, ka Latviešu izpildītāju koncertos tomēr mazliet nostrādā tā apziņa – re kā, viņš, latvietis, un tik tālu ticis! Bet ar ko gan mēs, latvieši, atšķiramies no kādas citas tautības? Kāpēc mēs nevaram būt tādi, kā visi lielie amerikāņu pielūgtie? Varbūt tāpēc, ka mums dziedātāja vai grupas vārds ir vienkārši zināma lieta, nevis pielūgsmes objekts. Nedomāju, ka latviešu izpildītāja dēļ tiktu grieztas vēnas, kā tas notiek, piemēram, Džastina Bībera koncertos. Mēs, paldies Dievam, vēl neesam tik traki.
Raudāt tad, kad lielais Dziesmu svētku kopkoris dzied “Manu dziesmu” un Kaupers, savā baltajā cepurītē un linu kreklā, kā mazs Sprīdītis, burtiski gavilē savas tautas prieku… Tad ģībšana karstajos mēģinājumos un sāpošās kājas paliek kaut kur aizmirstībā. Šādos koncertos un pasākumos mēs jūtamies savā ziņā vienoti. Es negribu iziet no zāles un aizmirst par tur dzirdēto un redzēto. Es gribu mazu daļiņu paturēt sevī.
Tas, ko es izjūtu šādos koncertos, var būt salīdzināms ar hokeja fana prieku par kārtējo uzvaru, svešumā dzīvojošā prieku, atbraucot uz Latviju, uz mājām. Jā, varbūt kādam tas liekas smieklīgi – nu ko gan tur tajos koncertos un dziesmās var atrast? Bet man vienalga. Katrs sev atrod to īpašo, ar ko tad, kad iet grūtāk, sevi mierināt un uzmundrināt, pēc garas darba nedēļas relaksēt un uzlādēt nākamajai. Man tā ir mūzika. Mani tauriņi.
