Valentīndiena man bija smaga. Pienākumu pilna. Kā vīram, tēvam un kā mīļākajam. Īsi pirms svētkiem biju devies bļitkot, lai sarūpētu sievai svētku zupu.
Valentīndiena man bija smaga. Pienākumu pilna. Kā vīram, tēvam un kā mīļākajam. Īsi pirms svētkiem biju devies bļitkot, lai sarūpētu sievai svētku zupu. Ar karūsām un ķīšiem. Izdevās vareni. Sieva atzīmēja (savā piezīmju grāmatiņā), ka arī es tomēr kaut kam dzīvē derot. Ierāvām abi pa graķītim un metāmies gultā.
Ap pusnakti mājās pārnāca mūsu puika. Galīgi pillā. A viņam vēl tikai 13 gadi. Es ņēmu siksnu. Sieva metās pa vidu un zvēla man ar saviem varenajiem kulakiem tā, ka sāku kaukt kā suns. Ko es iedomājoties! Puika vienreiz mūžā drusku paniekojies, pārķēris. Katram bērnībā vajagot tādu piedzīvojumu. Turpmāk viņš vairs tā nedarīšot. Bērnam vajagot palīdzēt izvemties, sniegt mierinājumu un atbalstu, nevis sist viņu.
Es jums teikšu, pārskaitos un aizgāju no mājām, durvis aiz sevis neaizvērdams. Aizgāju vienā pidžamā un čībās. Lepni aizgāju. Svilpodams. Laulene Antonija sauca mani atpakaļ, bet velti, tobrīd es jau laidos rikšos. Nevis aiz bailēm, bet no aukstuma. Līdz mīļotajai meitenei Anniņai man bija jārikšo pāris kilometru. Nebija ne vaina, es jums teikšu. Veselīgi. A kāds mums sekss pēc tam sanāca! Biju kā īsts Valentīndienas ērzelis.
Bet no rīta Anniņa teica: nāc līdzi iznēsāt pastu, man vienai bail (viņa, ja atceraties, man ir pastniecīte). Kas tā par māžošanos, es iebildu. Vai es izskatos pēc amora? He. Turklāt laulene mūs var ieraudzīt. Un bez tam – man nav, ko vilkt mugurā. Anniņa iesmējās un izvilka no skapja sava nelaiķa vīra drēbes. Iespīlēja mani tajās un pie reizes arī nomaskēja.
Devāmies divatā romantiskā ceļojumā. Bet tie suņi… Es neizturēju jau pēc pirmo pāris privātmāju pastkastīšu apmeklēšanas. Viens suns man ieķērās biksēs, bet otrs mērķēja uz intīmāku vietu. Bija jābēg.
Biju ļaunuma pilns. Devos uz veikalu un par pēdējiem ietaupījumiem Anniņai nopirku pašaizsardzības līdzekļus – elektrošoku un gāzes baloniņu. Man ieteica arī steku. Bet ko sievišķis ar to iesāks?! Tā nu mana Anniņa pie suņiem, tfu, vells, pie pastkastītēm tagad dodas apbruņota.
Bet es pēc šiem pārdzīvojumiem, pirmkārt, atgriezos ģimenē (tur visi no laimes raudāja), otrkārt, nolēmu apmeklēt restorānu. Viens pats (ģimene neuzdrošinājās iebilst). Tur pasūtīju asiņaino steku. “Ko?” izbrīnā jautāja oficiantīte (tāda smuka, ar lielām krūtīm). “Ak, jā, es pārteicos. Steiku. Bet asiņainu. He!” es nosmējos. Steks, tfu, steiks bija vareni asiņains, es jums teikšu. Mīlas svētkiem atbilstošs.
