Vakar, šodien, rīt un ikkatru dzīves dienu es satieku arvien jaunus cilvēkus. Tie ir jauni domubiedri, līdzgaitnieki, cīņubiedri, topošie draugi vai vienkārši paziņas.
Cilvēki, ar kuriem kopā jānoiet kāds konkrēts dzīves posms – reizēm garāks, reizēm īsāks. Tomēr ikkatram satiktajam cilvēkam ir nozīme. Cilvēkus, ar ko veidot kontaktus, ne vienmēr izvēlamies mēs paši, bieži vien tie ir dzīves līkloču piespēlēti. Tieši tāpēc ir svarīgi saprast katra vērtību. Ikvienam satiktajam varam ko dot, varam ņemt, gūt spēku un pamācības, saņemt kā pozitīvo, tā arī negatīvo. Šādas pārdomas manī radās pēc pirmajām lekcijām augstskolā, kur vienviet satiku biedrus ar dažādu dzīves pieredzi, domām, enerģijas lauku.
Katrs satiktais cilvēks līdz ar ienākšanu mūsu dzīvē atstāj pēdas – ar katru vārdu, rīcību, pat skatienu. To var salīdzināt ar baltu, tīru pirmā sniega pārklātu klajumu, sniegā paliek pēdas, un tas ir apliecinājums – es te biju. Cita dzīvei izcilpojam viegli un liegi, vēl kāda dzīvei – smagi un sāpīgi, citā atstājam netīras, dubļainas smagu zābaku pēdas. Tieši tāpat ir ar cilvēku sirdīm – tajās atstājam zīmes. Tukšumu nav iespējams atstāt, bet pēdas jeb zīmes gan varam veidot paši pēc saviem ieskatiem.
Izcilais domātājs Antuāns de Sent-Ekziperī ir mācījis, ka “neej tos gludos ceļus! Ej tur, kur neviens vēl nav gājis! Lai tu atstātu pēdas, ne tikai putekļus”. Kādas ir manas pēdas tavā dzīvē, un kādas paliek aiz tevis manā dzīvē?
