Vasara sakarsušā skrējienā jūlija beigās atdūrusies Dziesmu un deju svētkos. Šogad tie veltīti vasaras un, liekas, pēdējo gadu centrālajam pasākumam – “Rīgai – 800”, pašiem paliekot it kā ēnā.
Vasara sakarsušā skrējienā jūlija beigās atdūrusies Dziesmu un deju svētkos. Šogad tie veltīti vasaras un, liekas, pēdējo gadu centrālajam pasākumam – “Rīgai – 800”, pašiem paliekot it kā ēnā.
“Rīga – 800” solās būt gana skatāms un baudāms pasākums, kur paredzētas izklaides ne tikai par naudu. No rīta līdz vēlam vakaram 18.augustā Rīgas Vecpilsētā 800 gadus izdzīvos 800 minūtēs. “Arī tu esi daļa šī laika, vienā dienā iederīgs visos 800 gados. Dejo, dziedi, skaties acīm plaši vaļā un jūti: Rīga ir pilsēta, kuras vēsturi veido arī tava dzīve,” aicina svētku organizatori.
Domāts par mazajiem – Vecrīga 19.augustā pilnībā atvēlēta viņiem. Bez maksas varēs piedalīties animācijas filmas “Neparastie rīdzinieki” pirmizrādē, Liepājas Ceļojošā leļļu teātra izrādē Līvu laukumā, koncertakcijā pie Brīvības pieminekļa.
Vecrīgas torņu mūzika, skaņas un gaismas priekšnesums “Sapnis par Rīgu” ar Mārtiņa Brauna radīto mūziku, lielie videoekrāni sešās vietās un vēl un vēl.
Daudz kas no tā visa noteikti izdosies skaisti un neatkārtojami, tā, kā to vairākus gadus iepriekš iecerējuši organizētāji. Droši vien nemaz nekaitēs jau aizmirsušies skandāli par finansēm, jo nav smuki svētku reizē prasīt, cik tas maksā. Tāpat kā priecāties, ēst un būt ne gluži pateicīgam. Vai nereizē pieminēt valdību un valsti, skandālus un ikdienību.
Tauta līksmos pašas sponsorētā atjaunotā Brīvības pieminekļa pakājē. Un labi, jo arī tas ir jāprot.
Tomēr manī pat vispārējais līksmības fons nespēj kliedēt skumjas par redakcijā saņemto vēstuli no J.Pētersona: “Spēka pilnu vīrieti vai jaunu sievieti pārņem bezgalīgs izmisums, meklējot un neatrodot darbu. Tad cilvēkam uz atbrīvošanos no padomju impērijas, uz mūsu himnu, karogu un politisko brīvību vienkārši gribas uzspļaut.” Ja cilvēks gatavs parakstīt tādus savus vārdus, iespējams, viņam nemaz negribas ne plašo svētku, ne par velti pieejamo izpriecu. Var to nosaukt par īgnumu, par nepateicību vai politisko tuvredzību, vienalga kā, domāju, J. Pētersons atbildētu ar frāzi par dzīrēm mēra laikā.
Es neuzspļauju šīm lietām. Tomēr mani ārkārtīgi interesē, kādas summas ziedoja katrs no dažiem Latvijas miljonāriem kā tautas pārstāvis Brīvības pieminekļa atjaunošanā. Es ar interesi lasu sabiedrības jaunāko (pārsvarā) un ne tik jauno pārstāvju komentārus par “Tilts Comunication” un Latvijas valsts prāvu. Man nekā neizdodas šīs un vēl pārējās nebūšanas nolikt maliņā pat dziesmu svētku laikā. Dievs, dod, ka tā būtu tikai un vienīgi mana personīgā problēma!
