“Uzrakstiet, lūdzu, par Guntu Vancāni! Viņa ir tik jauks un pašaizliedzīgs cilvēks, kas citus nevērtē pēc bagātības, bet padarītā darba!”.
“Uzrakstiet, lūdzu, par Guntu Vancāni! Viņa ir tik jauks un pašaizliedzīgs cilvēks, kas citus nevērtē pēc bagātības, bet padarītā darba!” Atsaucoties šādam lasītājas mudinājumam, devos pie Malienas pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotājas Guntas Vancānes.
Oktobra beigās viņa svinēja 50 gadu jubileju. Šogad aprit arī 30 gadi, kopš viņa strādā Malienas pamatskolā, bet nākamgad viņa ar vīru Laimoni svinēs Pērļu kāzas – 30 gadu kopdzīvi.
G.Vancāne atzīst, ka viņas dzīvē ir bijis daudz nejaušību. “Bērnībā nedomāju, ka būšu skolotāja, šķita, ka man nav talanta. Tagad, gadiem ritot, man šis darbs patīk arvien vairāk. Reizēm šķiet, ka trūkst zināšanu, jo nemitīgi tiek ieviestas jaunas darba metodes. Daudz ko daru intuitīvi,” atzīst skolotāja.
Saka skolēniem paldies
Augstāko izglītību G.Vancāne ieguvusi, mācoties neklātienē. Viņa atzīst, ka tolaik nebija grūti apvienot mācības ar darbu skolā.
“Gandrīz vienlaikus apprecējos, iestājos augstskolā un sāku strādāt. Vienīgās grūtības sagādāja tas, ka bērni tolaik bija mazi, bet jaunībā cilvēks var daudz paveikt. Malienas pamatskola ir mana vienīgā darbavieta,” stāsta G.Vancāne.
“Visos laikos latviešu valodā ir lietoti vārdi, kas aizgūti no citām valodām. Agrāk sarunvalodā daudz lietoja rusicismus, bet tagad ir otra galējība – lietojam daudz anglicismus. Jāatzīst, ka arī pati ne vienmēr runāju literāri pareizi, tomēr mēdzu aizrādīt kolēģiem, ja dzirdu neprecizitātes. Man patīk Latvijas Radio raidījums “Mūsu valoda”, kurā var daudz uzzināt par latviešu valodu,” atzīst G.Vancāne.
Darbā G.Vancāni iepriecina bērnu atsaucība un neliekuļota interese. Viņa uzskata, ka mūsdienās bērni maz lasa grāmatas. “Sarūgtina, ja stundās nevaru bērniem iemācīt elementāro, ja viņiem ir pavirša attieksme pret darbu,” saka skolotāja.
Viņa audzināmajai klasei katru gadu organizē izglītojošas ekskursijas pa Latviju. Kopīgi ir apceļoti visi Latvijas novadi, jo ceļošana ir G.Vancānes vaļasprieks, apmeklēti visi Rīgas teātri. “Es saku bērniem paldies, ka tieku šādās ekskursijās un uzzinu daudz jauna. Viņiem nav jāsaka par to paldies man,” saka skolotāja.
Traucē teātris valdībā
G.Vancāne ir arī Malienas pamatskolas teātra pulciņa režisore, lai gan pati teātri nav spēlējusi. Viņai nepatīk amatierteātru kolektīvu uzstāšanās, ja tā esot pavirša.
“Man patīk teātris, ko spēlē profesionāļi, tad no izrādes vērošanas varu gūt baudu. Uzskati par bērnu teātri man ir pretēji. Manuprāt, bērniem pat niecīgākā loma palīdz atraisīties, kļūt drošākiem. Ir pieļaujami, ja bērnam izrādes laikā gadās kāda kļūme, bet pieaugušajiem tas nav piedodams. Tādēļ es arī negribu pati spēlēt teātri, jo zinu, ka neizdarīšu to augstā līmenī,” uzskata G.Vancāne.
Kopā ar bērniem skolotāja šogad iestudē trīs cēlienu lugu “Žurku vecmāmiņa Otīlija un viņas mazbērni”. Tā ir mūsdienīga luga par vecākiem, kas dodas ceļojumā uz Spāniju, bet bērnus atstāj pie vecmāmiņas. “Bērniem patīk spēlēt teātri. Galvenais, lai viņi nebaidītos atrasties uz skatuves un mīlētu teātri. Es vienmēr cenšos atrast lugas, kas nav nopietnas un kurās skatītājs var arī pasmaidīt,” stāsta viņa.
G.Vancānei traucē teātris valdībā. Skolotāja neslēpj, ka nemaz necentīsies iegaumēt jaunā izglītības un zinātnes ministra uzvārdu, jo ir pārliecināta – pēc pusgada atkal būs cits! Viņa atzīst, ka bieži cenšas norobežoties no tā, kas notiek valstī un politikā.
“Tomēr tas nenozīmē, ka notiekošais mani neskar. Tas skar manus audzēkņus, tātad arī mani. Uztrauc, ka laukos daudzi cilvēki nodzeras. Ja tik lats ir kabatā, aliņam iznāk! Daudzi bez šā “enerģijas dzēriena” neprot vairs strādāt, bet valdība tik spriež, ir alus alkohols vai nav, tā turēt pudeli vai šitā… Bērni jau mazotnē pierod, ka alus dzeršana nav nosodāma, jo to dara visi un visur. Tas vairs nav tautasdziesmās apdziedātais miestiņš. Arī uz bijušā “Aldara” direktora Gavrilova cēlo soli – Gada balvas piešķiršanu operas un baleta māksliniekiem – raugos rezervēti. Vairāk redzu piemētātās grāvmalas un grīļojošos jaunus cilvēkus ar “Aldara” pudelēm rokās,” uzsver G.Vancāne.
Nevarētu būt zemniece
Nākamgad G.Vancāne ar vīru Laimoni svinēs 30 gadu kāzu jubileju. Jautāta, kur slēpjas kopdzīves ilguma noslēpums, viņa nedomājot atbild – pacietībā! “Kā Imants Ziedonis Brūnajā pasakā raksta – ir vajadzīga liela pacietība. Laimonis ir praktisks, tā pietrūkst man. Uz viņu vienmēr varu paļauties. Viņš ir iecietīgs, ka ilgi esmu skolā un arī mājās laboju burtnīcas. Laimonim pieder zemnieku saimniecība “Dainas”. Man lopkopība un zemes darbi nav aicinājums. Vīrs ilgajos kopdzīves gados ar to ir samierinājies. Protams, vasarā palīdzu saimniecībā, cik vien spēju, bet es noteikti nevarētu strādāt tikai saimniecībā. Man ir nepieciešama skola un skolēni. Jau augustā sāku pēc tā visa ilgoties,” atzīst G.Vancāne.
Gunta un Laimonis ir izaudzinājuši trīs bērnus – Mārtiņu, Jurģi un Kristīni. Viņi visi jau ir patstāvīgi, dzīvo, strādā un mācās Rīgā.
“Jaunākais dēls Mārtiņš mācās Banku augstskolā. Jurģis ir mēbeļu dizainers Latvijas un Lietuvas firmā, bet paralēli darbam studē maģistratūrā. Kristīne Daugavpils pedagoģiskajā institūtā ieguvusi skolotājas diplomu, tagad strādā Baltijas Starptautiskajā bankā par arhivāri un paralēli studē maģistratūrā. Neskumstu, ka viņi ir prom no mājām, jo zinu, ka viņiem klājas labi. Esmu ģimenes cilvēks. Man ir iedvesma strādāt un labs garastāvoklis, ja ģimenē klājās labi,” viņa saka.
Neuzskata sevi par malienieti
G.Vancāne sevi raksturo kā labsirdīgu un dzīvespriecīgu cilvēku, kas var daudz paciest, ja tas neskar viņas ģimeni.
“Pret sevi vienmēr esmu izturējusies paškritiski. Pēc horoskopa esmu Svari. Manuprāt, daļu Svaru raksturojuma varu attiecināt uz sevi, piemēram, esmu svārstīga un kritiska. Man ir svarīgs citu cilvēku vērtējums manam darbam. Ja jūtu atbalstu un pamudinājumu, varu daudz izdarīt. Cilvēkus vērtēju pēc paveiktā darba, nevis pēc bagātības. Pati nepazīstamā sabiedrībā iejūtos lēni. Malienā dzīvoju jau 30 gadus, bet ar dažiem šejienes iedzīvotājiem neesmu pārmijusi ne vārda, tādēļ sevi neuzskatu par īstu malienieti. Nekad nenododu tos, kas man uzticējušies,” viņa saka.
G.Vancānei brīvajā laikā patīk lasīt grāmatas, it īpaši “Lata romānus”, biogrāfiskus romānus un sieviešu žurnālus. “Teātris, grāmatas, puķes dārzā, īpaši dālijas, un ekskursijas kopā ar bērniem ir mani vaļasprieki. Nepatīk, ka arī teātrī parādās vardarbība. Profesionālajā teātrī man patīk redzēt teātri, jo dzīvi es redzu dzīvē. Man nav pieņemami, ja rupjas dzīves ainas pārceļ uz skatuves, piemēram, Dailes teātrī izrādē “Mīli mani!” vai “Pūt, vējiņi!” jaunajā interpretācijā Nacionālajā teātrī,” saka skolotāja.
G.Vancānei vienmēr ir paticis dejot. Agrāk viņa ar vīru dejoja jauniešu deju kolektīvā, kur arī iepazinās. Vēlāk – vidējās paaudzes kolektīvā. “Ja tagad būtu mūsu vecumam piemērots kolektīvs – labprāt iesaistītos. Patīkamas atmiņas mūsu ģimenei saistās ar 1993.gadu, kad dziesmu un deju svētkos Rīgā piedalījāmies visa ģimene. Lielie bērni dejoja jauniešu kolektīvā, mēs ar vīru – vidējās paaudzes, bet gājienā gājām visi pieci,” atminas G.Vancāne.
Sapņo par ekskursiju uz ārzemēm
“Man patīk laiks rudenī, kad no kokiem birst krāsainas lapas. Tas man saistās ar bērnību, ko pavadīju Gaujienā. Mums bija un vēl tagad ir māja netālu no Zvārtavas pils, kurā agrāk atradās pamatskola. Atminos, kā skrēju rudenī mājās no skolas pa lapām piebirušu taciņu. Arī tagad rudens man asociējas ar lapu smaržu. Man patīk arī laiks, kad ābelēs ir āboli un jūtu to smaržu,” saka G.Vancāne.
Viņa neslēpj, ka dzīvē vēlas īstenot daudzus sapņus. “Skolas direktors Viktors Litaunieks regulāri organizē ekskursijas uz ārzemēm. Arī es esmu uz tām aicināta, bet dažādu apsvērumu dēļ vēl neesmu piedalījusies. Man ļoti patīk ceļot, es kādreiz noteikti aizbraukšu šādā ekskursijā. Savulaik esmu bijusi Bulgārijā un Ziemeļosetijā. Otrs sapnis mums ir kopā ar ģimeni izremontēt mana vectēva māju Gaujienā. Tagad tā ir nodota mantojumā vecākajam dēlam Jurģim. Protams, tam nepieciešami līdzekļi, bet mums ir apņemšanās to sakopt, un tas jau ir daudz,” viņa ir pārliecināta.
