Alūksnes muižas parks ir brīnišķīga pastaigu vieta visos gadalaikos, ne velti tā dikti patika arī baroniem Fītinghofiem! Man kā alūksnietei netraucē tas, ka parkā šodien sadzīvo vācu baronu Fītinghofu laika kultūrvēsturiskais mantojums un 21. gadsimta sākumā Latvijas mākslinieku radītie tēlniecības darbi – sešas akmens skulptūras. Uzskatu, ka Alūksnes muižas parks ir gana liels, lai tajā pietiktu vietas dažādiem objektiem. Pašlaik kādam gribas parkā vismaz vienā daļā atkal radīt 18. gadsimta ainavu, bet, lai to īstenotu, traucē trīs mūslaiku darbi, akmens skulptūras, kuras gribētos pārvietot citviet.
Ņemsim par piemēru Tempļakalnu. Tur ir skaistā rotonda kalna galā, zemāk – vēsturiskais Saules tilts, bet gar ezera krastu kopš pagājušās vasaras: spilgti oranžas makšķernieku vietas. Daļa alūksniešu uzskata, ka šie oranžie, stilizētie cūkausīši šajā vēsturiskajā ainavā neiederas, savukārt citi par šo kombināciju ir stāvā sajūsmā. Cik cilvēku, tik viedokļu. Manuprāt, šo tikko minēto objektu savienojums ir viens no piemēriem Alūksnē, kur vēstures vērtības (un arī otrādi) vēl vairāk izceļ košais mūsdienu radītais objekts, jo, kā savulaik izcilais latviešu rakstnieks Imants Ziedonis rakstījis savā grāmatā “Krāsainās pasakas” par pelēko krāsu, – “Es esmu pelēkais. (..) Tikai tāpēc, ka es esmu, citas krāsas var izcelties. (..) Es esmu gandrīz vissvarīgākā krāsa. Viss kļūst skaists, ja noliek mani blakus. (..) Man nav žēl, es pats palieku aizmugurē.” Līdzīgi ir ar objektiem muižas parkā.
Manuprāt, pilsētvide ir jāveido dažādos gadsimtos radītām vērtībām. Mēs nedrīkstam dzīvot, cildinot tikai gadsimtiem senu pagātni. Turklāt ļoti svarīgi ir savas pilsētvides veidošanā iesaistīt arī sava novada iedzīvotājus, tostarp bērnus. Atkal piemērs – Ventspilī ir atjaunots Dienvidu mols, kur ir arī gara siena. Uz tās brīnišķīgus zīmējumus radījuši Ventspils Mākslas skolas audzēkņi. Krāsaini, nebēdnīgi un skaisti! Kur mums Alūksnē ir līdzīga vieta, kur ilglaicīgi un publiski skatāmi Alūksnes novada skolēnu, iedzīvotāju darbi? Mums nav patīkami, ja publiskās vietās ar krāsu baloniņiem apzīmē sienas, bet tajā pašā laikā mums Alūksnē nav oficiālas vietas ar sienu, kur jauniešiem izpausties grafiti zīmējumu radīšanā, jo arī tas ir mākslas veids – tā ir mūsdienu ielu māksla. Savukārt sešas akmens skulptūras Alūksnē 2001. gadā radīja seši Latvijas mākslinieki. Vajadzētu pie tām atkal izvietot informatīvās plāksnītes un ar lepnumu izrādīt pilsētas, novada viesiem!
