Trapenieši Santa un Andris Tomiņi laulībā dzīvo nu jau 12 gadus. Ģimenē ir trīs bērni – Ramona, Ralfs un Toms, kaķis Čubis, suns Bumers un takšu šķirnes kucīte Gabriela, kas tiek uztverta kā viena no ģimenes locekļiem. Viņu visu starpā valda uzticība, saticība un spēja paļauties citam uz citu, kas stiprai ģimenei ir lielas vērtības. Un, lai arī svētdien, Mātes dienā lieli svētki nav plānoti un Santa no saviem puišiem saņems vien mīļas bučas, tā būs vīra un bērnu klusa pateicība par nesavtīgu gādību, mīlestību un rūpēm, ko viņi no mammas ikdienā saņem.
Dibina ģimeni un iekārto mājas
Santai Tomiņai īpašu ģimenes tradīciju bērnībā nav bijis. Sākotnēji ģimene dzīvoja Alūksnē, bet vēlāk tēvs – padomju armijas virsnieks – sievu un abas meitas vedis visur sev līdzi, kur vien darba pienākumi to paredzējuši. Savukārt mammai paticis miers un klusums, ko viņa vēlējās izbaudīt viena. Vēlāk, kad Santa jau bijusi pieaugusi, dzīve viņu aizvedusi uz Trapenes pagastu, kur mitinājusies Līzespastā un strādājusi konservu cehā. Tur arī, vakarus pavadot draugu kompānijā, tuvāk iepazinusies ar Andri Tomiņu. “Andris tolaik strādāja mežā Jaunpiebalgā. Tad kādu dienu viņš mani uzaicināja palīgā iekārtot dzīvokli. Es piekritu, un tā arī pie Andra paliku,” tagad stāsta Santa. Santai jau tolaik, kā tautā mēdz teikt, “pūrā” bija divi bērni un 2005. gadā pasaulē nāca abu kopīgais dēls Toms. Saimei kļūstot lielākai, visi pārcēlās uz dzīvi “Lejasvītolos” Trapenes pagastā. 2007. gadā abi mija gredzenus un turpināja iekārtot savu ģimenes ligzdiņu.
Savu izvēli nav nožēlojusi
Kad bērni paaugās, Santa meklēja darba iespējas. Tika strādāts pie saimniekiem lauku saimniecībā, bet pagājušajā gadā viņa dabūja darbu Alūksnē, atpūtas kompleksā “Jaunsētas”. “Tur strādāju visus iespējamos darbus, man patika darboties viesmīlības nozarē, taču visspraigākās darba dienas bija tieši brīvdienas, kad mana ģimene visi kopā bija mājās. Tā apmēram gadu uz darbu mēroju ceļu no Trapenes uz Alūksni, mājās atgriežoties vien vēlu vakarā. Biju pārgurusi no darba, no ikdienas pārbraucieniem, no tā, ka manis nav mājās tad, kad ģimenei tas visvairāk nepieciešams. Tolaik labu padomu saņēmu arī no sava priekšnieka Druvja Tomsona, kurš man teica: “Atceries, ģimene ir ļoti svarīga!”” atklāj Santa. Arī Andris nebija mierā ar sievas 40 kilometrus attālo darba vietu un jau pēc trīs mēnešiem Santai sāka skandināt: “Tev jāiet no darba prom!”. “Man vajadzīga smaidīga un ar dzīvi apmierināta sieva, kāda Santa tolaik nebija, tādēļ abi vienojāmies, ka viņai jāpārtrauc šīs darba attiecības,” stāsta Andris. Lai gan Santai tas nozīmēja zināmu neatkarības zaudēšanu, viņa ieklausījās un ne mirkli savu izvēli palikt mājās nav nožēlojusi. Viņa ir mājas cilvēks, kas nemīl skaļu sabiedrību.
Dzīvesveids nevis darbs
Andris Tomiņš dzimis un audzis Trapenē. Lai gan viņa mamma Sandra bija skolotāja, puisim vairāk interesēja tehnika un lauku darbi, ko strādāja tēvs Māris. “Cik vien sevi atceros, biju blakām tētim traktorā vai garāžā. Viens pats garlaikojies neesmu nekad, vienmēr biju kopā ar tēti. Vēlāk viņš strādāja mežā un arī tur mani ņēma līdzi. Tādēļ tagad es saku, ka es nekad neesmu gājis uz darbu – tas ir nevis vienkārši algots darbs, bet mans dzīvesveids, jo jau divdesmito gadu ik dienu sēdu “harvesterā” un izstrādāju mežu. Reizēm gan šķiet, ka nu beidzot jāmet miers, bet pēc laika atkal saprotu – bez tā es nevaru. Tur es pārdomāju dzīvi, tur dzimst visas manas idejas,” stāstot par sevi, saka Andris. Vīrieša aizrautība ar darbu mežā nav palikusi neievērota – jau otro nedēļu viņam ir māceklis, kas gatavs sekot viņa piemēram. Šo profesiju nu izvēlējies arī dēls Ralfs, paralēli vidējo izglītību cenšoties iegūt vakarskolā.
Andra tētis diemžēl nu uz saviem bērniem un mazbērniem raugās jau no mākoņa maliņas, bet ar mammu Sandru Andra ģimenei joprojām ir ciešs kontakts. Kad mamma pārcēlās uz dzīvi Jaunpiebalgā, viņa savu māju atstāja Andrim. Šopavasar abi ar Santu tur nolēmuši apsaimniekot četrus hektārus lielo “Lejasvītolu” piemājas zemi. “Ja zeme ir, tā jāizmanto, nav jēgas ik gadu nopļaut tikai zāli. Tagad vienā hektārā stādīsim kartupeļus, pārējos – smiltsērkšķus, sausseržus, varbūt arī zemenes. Daļu lietosim paši, ja izaugs vairāk, pārdosim, lai nākamgad stādījumos nav jāiegulda sava darba alga,” domā Andris. Un Santa viņam piekrīt. Tagad, ikdienā rosoties pa mājām, viņa jau nogriezusi vecos upeņu krūmus un iestādījusi 30 jaunus.
Visam nepietiek laika
Tomiņu ģimene visi kopā mājās ir vien svētdienās, kad bērni nav skolā un arī Andris nav darbā. “Mans rīts sākas ar smaržīgu kafiju, ko, lēnām baudot, pavasarī un vasarā izdzeru jau pagalmā, un zobu kociņa pasniegšanu savai sunītei Gabrielai. Man patīk skatīties, kā mostas diena, klausīties, kā par to priecājas putniņi. Tad savējiem pagatavoju brokastis un dienas darbi var sākties. Darbdienās Tomu jau agri vedu uz autobusu, lai viņš varētu nokļūt Smiltenē vidusskolā, bet svētdienās vienmēr plānojam tādus darbus, ko varam padarīt kopā ar Andri. Malkas talkas, pavasara apkārtnes sakopšana un cits, kur nepieciešamas vīrieša rokas,” saka Santa. “Gribas to un šito, bet tad vien secinām, ka tam visam nepietiek laika. Tā, ka mēs brīvdienā vienkārši vaļotos pie televizora, gan nekad nav bijis. Ja Santa kaut ko dara ārā, eju arī es, un otrādi. Tā līdz pat vēlam vakaram,” piebalso Andris.
Tomiņu ģimene palēnām atjauno arī savu pirtiņu un jau izsenis pirtī iešanu visu cauru gadu ik nedēļas nogali uzskata par svētu rituālu. “Mums visiem ļoti patīk pirtī. Andris pirtī iet pat trīs reizes pēc kārtas – kompānijā ar mani, ar bērniem un tad vēl ar draugiem, ja tie atbrauc. Pirts nepieciešama veselībai. Pateicoties tai, neatceros, ka mēs būtu slimojuši,” apstiprina Santa. Pagalmā ierīkota arī ugunskura vieta, kur vīra rokām pagatavota skaista gaļas cepamā panna. Kad uz pēršanos iegriežas draugi, Andris ir galvenais pavārs pie ugunskura, un Santa tur nemaisās.
Vīramāte kā labākā
draudzene
Ziemassvētki ik gadu ir tas laiks, kad kopā sanāk visa Tomiņu dzimta. Šīs pulcēšanās iniciatore vienmēr ir Santas vīramāte Sandra. Ģimenes mājā pie Andra māsas Lienes un viņas vīra Jāņa Bambuļiem turpat Trapenē tiek klāts galds un ciemos gaidīta ne vien Andra ģimene, bet arī Andra vidējā māsa Digna no Īrijas un jaunākā māsa Dārta ar savējiem. Kas gan ir svētki bez dāvanām, taču visvairāk priecē tās, kas darinātas pašu rokām. “Vislielākais prieks visiem vienmēr ir, saņemot Andra mammas adītās vilnas zeķītes, kas tapušas ne vien brīnišķīgās krāsās, bet arī ar īpašu izdomu. Taču vīramāte pie saviem bērniem un mazbērniem atbrauc ne tikai Ziemassvētkos. Viņa ar dāvanām ierodas arī dzimšanas un vārda dienās, lai gan varbūt tās sen jau ir pagājušas. “Sandra man ir ne vien vīramāte, bet arī labākā draudzene, ar kuru iespējams pārrunāt gan priecīgos notikumus, gan problēmas. Savas bēdas un priekus es rūpīgi glabāju no svešiem cilvēkiem, bet labprāt uzticu arī Andra māsām Dārtai un Dignai, kuras to prot novērtēt,” atklāj Santa.
Tik vien lūdza – lai nopērk cementu
Sandras aizrautība ar rokdarbiem tiem pievērsties mudinājusi arī Santu. “Ik reizi, saņemot vīramātes adītās zeķītes, arī man gribējās pašai darināt kādu dāvanu. Ierosmi guvu internetā un patiešām atradu ko interesantu, ar ko, kā man šķita, es varētu aizrauties. Tik vien lūdzu Andrim, lai nopērk man cementu,” savu rokdarbu pirmsākumus tagad atceras Santa. Kad izejviela bija sagādāta, Santa aizrautīgi sāka realizēt internetā noskatītās un pašas izlolotās idejas. Dāvināšanas priekam tapa lielāki un mazāki trauki, puķu podi un dažādas dārza figūriņas. Viens no pirmajiem traukiem, kas bijis gatavots violetā krāsā, ticis Lienes meitai Esterei, kur glabāt matu gumijas. Vīramātei – mazi apaļi trauciņi dažādiem nieciņiem, bet Lienei no cementā izmērcētās dzijas tapis puķupods. “Izmēģināju un šī nodarbe man patiesi patika. Sapratu, ka kļūstu traka pēc cementa! Darbu tolaik sāku rudens pusē, tam atvēlot vienu dzīvojamo istabu, kas pēc tam bija pamatīgi jātīra. Tagad ar savu hobiju nodarbojos pagalmā, kur varu šļakstīties pēc sirds patikas. Te no vecas ziemas cepures tapis pods, tārpiņš no zeķes, no nolietotiem audumiem dārza rūķi, pelnu trauki, vāzes, puķupodi, bet šodien pagatavoju arī nelielu kaķēnu. Ar to visu svētdien esmu nolēmusi pirmo reizi piedalīties Apes pavasara gadatirgū. Ne naudas, bet sava prieka pēc,” stāsta Santa un, lai gan vīrs viņas veikumu novērtējis atzinīgi, ir bažīga par to, kā viņai tur veiksies.
Viedoklis par atpūtu
atšķirīgs
Andra viskarstākais vaļasprieks ir motocikli. Pirmo viņš dabūja dāvanā no tēta tūlīt pēc 9. klases beigšanas. “Tā bija tēta vecā “Jawa”, ko es pa ziemu garāžā pilnībā izjaucu, nokrāsoju un atkal saliku kopā. Pirms pieciem, sešiem gadiem beidzot tiku pie pirmā ārzemju “moča”, bet pirms trim gadiem sev uzdāvināju krosa motociklu,” ar mirdzošām acīm par savu hobiju stāsta Andris. Abi ar māsas vīru Jāni tagad ierīkojuši arī mototrasi, kur kopā ar citiem draugiem izklaidējas un atpūšas brīvajā laikā. Santa gan nav sajūsmā par šādu vīra aizraušanos, pie tam, viņš tajā ieinteresējis arī dēlu Tomu, kurš ar savu motociklu nu seko tēva pēdās. Lai gan Andris sievu nereti aicina noskatīties abu izbraucienus, Santa to nedara. “Man nepatīk tas, kā viņi brauc, tas šķiet pārāk bīstami,” ar rūpi par saviem mīļajiem saka viņa. Viņasprāt, labāka izklaide ir atpūsties pie dabas un uzkāpt kādā skatu tornī, lai priecātos par apkārtni, bet sestdienās, kad Trapenes kultūras namā ir atpūtas vakars, izkustināt kājas padejojot, ko viņi reizēm arī dara.
Ar mīlestību pret suņiem
Lai arī viedoklis par vaļaspriekiem un atpūtu Tomiņu ģimenē ir atšķirīgs, mīlestība pret suņiem visiem ir nedalāma. Tiklīdz ieeju Tomiņu ģimenes sētā, man pretī skrien varena auguma suns. Tas ir Bumers, kas pirms četriem gadiem tieši Toma dzimšanas dienā piedzima Santas vīramātes kucītei Pikai un nu kļuvis par galveno mājas sargu. Taču Andrim ļoti patīk takšu šķirnes suņi, tādēļ Santa, lai sagādātu vīram prieku, reiz iegādājās miniatūro taksīti Gabrielu un dzimšanas dienā uzdāvināja to vīram. “Andris pat no darba speciāli atbrauca paskatīties sunīti, kas bija maziņš mazītiņš, pat pārāk mazs, lai to atšķirtu no mātes. Tā mēs viņu visi tik ļoti mīlējām un izauklējām, un nu Gabriela kļuvusi par mūsu pilntiesīgu ģimenes locekli. Radi un draugi jau mūs izzobo, ka sunīte ir kā mūsu jaunākais bērns, jo guļ gultā, ēd pārtiku, ko lieto cilvēki. Viņai garšo puķkāposti, gurķi, ir arī izvēlīga – neēd ikkatru šokolādes konfekti vai desas šķirni, nelieto jēlu gaļu. Sunīti nekad mājās neatstājam vienu, vienmēr Gabriela ir kopā ar mums, pat pirtī uz lāvas,” glāstot savu ģimenes mīluli, kas ieritinājusies saimniecei klēpī, stāsta Santa.
Mātes dienu īpaši nesvin
Tomiņu ģimenes ikdiena rit raiti un vienkārši. Tagad, kad Santa ik dienu ir mājās, visas viņas rūpes pieder vien ģimenei. Taču, šķiet, viņa ir apmierināta un laimīga, jo bērni ir smaidīgi, vīrs pabarots un aprūpēts, māja sakopta un dārzā viss kārtībā. Mātes dienu ģimene gan īpaši nesvin. Santa šajā dienā no bērniem kādu pārsteigumu sagaidīja tolaik, kad ģimenē dzīvoja vēl viņas vecākā meita Ramona. “Ramona vienmēr izdomāja ko īpašu Māmiņdienā un 8. martā, tagad viņa savā dzīvē, bet abi brāļi vien izlīdzas ar mīļām bučām, ko mammai pasniedz kā dāvanu, un arī tas man sagādā lielu prieku. Šogad šie svētki būs dubultsvētki, jo tiks svinēti kopā ar Ralfa dzimšanas dienu, un, iespējams, ciemos atkal atbrauks arī vīramāte,” smaidot saka Santa Tomiņa un vēl visām māmiņām sirsnīgus svētkus.
Aivita Lizdika
