Alūksnieti Ilzi Verneru tūrisma nozare ieinteresējusi vēl labu laiku pirms viņai nācās izlemt, kur studēt pēc vidusskolas absolvēšanas. Atpūtas organizēšana, ceļošana, viesmīlība – tās bijušas galvenās tūrisma nozares nišas, kas piesaistījušas. Ne mazāk svarīgs izrādījies fakts, ka tūrisms ir pasaulē augošākā nozare. Kad pēc 11.klases beigšanas Ilze vasaras brīvlaiku izmantojusi, strādājot viesnīcā, tā kļuvusi par lielisku iespēju iepazīt viesnīcu darbības sistēmu no iekšpuses.
Pēc Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas absolvēšanas Ilze izvēlējusies Vidzemes augstskolas tūrisma organizācijas un vadības studiju programmu. „Gribēju studēt tūrisma organizēšanu un vadību, lai iegūtu nepieciešamās zināšanas veiksmīgi organizēt komandas darbu, rūpēties par viesu labklājību un uzņēmuma peļņu, kā arī atrast savu nišu un jomu nākotnes profesionālajai darbībai – pamatzināšanas sava uzņēmuma radīšanai,” viņa skaidro. Šīs vasaras sākumā Ilze ieguvusi bakalaura grādu savā specialitātē. Par gala darba tēmu viņa izvēlējās tūrisma attīstību Alūksnes novadā, kas kalpos par pamatu tūrisma sadaļai novada attīstības programmā.
Alūksnes un Apes novadu tūrisma piedāvājumu darba autore vērtē kā gana plašu, kaut gan atzīst, ka tajā gribētos redzēt sakārtotāku infrastruktūru. Sevišķi tas attiecoties uz aizsargājamajām dabas teritorijām, kur bez vietējā gida daudzas unikālas vērtības tūristam nav atrodamas.
– Tūrisms cilvēkiem nav primārās nepieciešamības prece.
– Tas jau sen bija skaidrs, ka tūrismam sabiedrībā ir nozīmīga vieta. Steidzīgajā dzīves ritmā ikkatram ir vajadzība īslaicīgi uzturēties ārpus savas pastāvīgās dzīvesvietas, lai atpūstos, sportotu, pavadītu laiku kopā ar savu ģimeni un draugiem, apmeklētu kādu pasākumu un kaut ko jaunu iemācītos. To sauc par pieredzes uzkrāšanu. Apmierināts klients atgriežas vēl, paņem nākamajā reizē līdzi draugus un iesaka vēl vismaz vienam draugam. Ideāli, ja beigās atved arī savu kolektīvu. Tas parāda, cik ļoti tūrismā nostrādā tas, kur ir bijuši mani paziņas un kas paticis tiem, ko pazīstu. Jāatceras, ka Latvija ir maza.
– Tūrismas nav primārā prece, toties vajadzīga gan. Līdz ar ekonomiskās situācijas pasliktināšanos strauji samazinājies pieprasījums un uzņēmēju spēja attīstīties. Tajā pašā laikā tas veicinājis vietējā tūrisma attīstību. Uzņēmēji sākuši aktīvāk domāt par pievienotās vērtības radīšanu savam pakalpojumam. Daudzi īsteno radošas idejas un jaunus piedāvājumus. Pozitīvi vērtēju, ka pēdējā gada laikā esmu redzējusi vairākas aktīvas sadarbības veidošanas piemērus, kuru rezultātā ieguvumu ir vairāk.
– Kā mainījies cilvēku pieprasījums vai ceļošanas paradumi un vai tie spēlē par labu vai sliktu tūrismam Latvijas laukos?
– Ir gan sliktās, gan labās puses. Cilvēki sākuši ceļot uz tuvākiem galamērķiem un ir taupīgāki, izvēloties lētākas izklaides. Krīzes apstākļos cilvēku domāšana par attīstību ir kļuvusi reālistiskāka. Citiem uzņēmējiem ir izteikta cīņa par izdzīvošanu. Lauku tūrismā sevišķi daudz jāpiedomā par savas „odziņas” radīšanu, jo lauku māju Latvijā ir daudz un ar diezgan vienveidīgu piedāvājumu.
– Par sava bakalaura darba tēmu izvēlējies tūrisma attīstību Alūksnes novadā. Kādu saredzi šo attīstību?
– Tūrisma potenciāls noteikti ir, bet tā apjomi atkarīgi no iesaistīto pušu sadarbības un procesu plānošanas. Attīstības projektu veidošanai pozitīva ir Igaunijas un Krievijas pierobeža. Vēlētos redzēt mērķtiecīgāku attīstību, sākot ar ceļiem, norādes zīmēm, publiskajām tualetēm un beidzot ar iespējām iegūt profesionālu izglītību tūrisma nozarē strādājošajiem. Ļoti vajadzīgas papildu mārketinga aktivitātes. Lai veicinātu jaunu un kvalitatīvu velotūrisma un pārgājienu maršrutu izveidi, ir nepieciešams iegādāties kvalitatīvas kartes, kā arī dabā iezīmēt maršrutus. Uzskatu, ka līdz ar Alūksnes Jaunās pils restaurēšanu un papildu piedāvājumu veidošanu Alūksnes centrs varētu kļūt par galveno tūristu piesaistes punktu. Tas ļautu veiksmīgāk pilnveidot arī pārējās aktivitātes.
– Kā vērtē pēdējo gadu ieguldījumu tūrisma jomas sakārtošanā, ja runā par bijušā Alūksnes rajona teritoriju?
– Pozitīvi, ka pēdējos gados ir manāmi dažādojies tūrisma piedāvājums un arī uzņēmumu skaits, tomēr kopējās darbības, manuprāt, nav īstenotas. Salīdzinot pašreizējo situāciju ar to, kāda tā bija 1997.gadā, secināju, ka daudz problēmas joprojām ir aktuālas. It sevišķi, ja runa ir par infrastruktūru. Tā gandrīz nekur netiek atjaunota, kopta un uzlabota ārpus pilsētas. Kas tam par iemeslu? Es teiktu, ka pārāk mazā aktivitāte no atbildīgajiem un finanšu trūkums.
– Kas, tavuprāt, kavējis tūrisma attīstību šajā pusē?
– Kavējis noteikti ir fakts par Krievijas robežas aizvēršanu. Pētot padomju gadu notikumus Alūksnē, secināju, ka, ja tas būtu turpinājies, šobrīd Alūksnē par tūristu trūkumu nevarētu sūdzēties. Iespējas ir apgūtas daļēji. Rūpīgi analizējot esošo situāciju, sapratu, ka mums ir gana daudz interesantu un savdabīgu tūristu piesaistes iespēju, bet tās pilnvērtīgi netiek izmantotas. Maz tiek izmantotas nemateriālā kultūras mantojuma iespējas – dialekst, kas izveidojies latviešu, igauņu un krievu mijiedarbības rezultātā, mutvārdu mantojums, dziedāšana, dejošana un citi. Netiek izmantotas aktīvās atpūtas iespējas. Mums ir lieliska daba un reljefs, kur nepieciešams uzņēmīgs cilvēks, finansējums un vietējās sabiedrības atbalsts. Pietrūkst velomaršrutu un velonomas iespējas. Ir maz piedāvājuma, kas saistīti ar dzīvnieku un augu vērošanu. Daudz iespēju pagaidām ir ziemas produktu attīstībai.
– Alūksne un Ape uz visas Latvijas fona nebūt nav slavenākā tūristu apmeklēšanas vieta. Ko uzskati par šīs puses lielākajām vērtībām?
– Jā, mēs noteikti spējam konkurēt ar citiem novadiem, jo mums ir gan savdabīga daba, gan kultūra. Mūsu lielākās vērtības un vietas, kas piesaista daudzus tūristus, ir reljefa formas, īpaši izceļot Drusku pilskalnu, Tempļa kalnu, Dēliņkalnu un Ķauķa kalnu. Mums ir bagātīgi ūdens resursi – Alūksnes ezers, Kornetu ezeri, Pededze, Vaidava un citi. Mums ir lieliski muzeji – Kalncempju pagasta Viktora Ķirpa Ates muzejs, dabas muzejs „Vides labirints”, Alūksnes muzejs, Ernsta Glika Bībeles muzejs un Jaunlaicenes muižas muzejs. Mums ir daudz un dažādi kultūras mantojuma resursi. Mums ir Ernsts Gliks un Glika dienas. Kāpēc gan tagad nevarētu plānot 2012.gada Glika dienas, lai jau nākamajā gadā piesaistītu vācu tūristus? Ir arī tūrisma mītnes, kas piesaista viesus pilsētai. Viena no nozīmīgākajām pēc apmeklējuma ir lauku tūrisma un atpūtas centrs „Jaunsētas”. Atliek visiem novadniekiem ieteikt rūpēties par vidi un uzņēmējiem par kvalitatīva servisa nodrošināšanu, jo mums, malēniešiem, ir un būs ko rādīt!
