Sestdienas rītā no Gulbenes dzelzceļa stacijas pa bānīša sliedēm ar pašgatavotu malēniešu karogu rokās uz Alūksni devās 21 soļotājs, arī Cēsu domes priekšsēdētājs Gints Šķenders, kura dzimtene ir Alūksnes rajona Malienas pagasts.
Sestdienas rītā no Gulbenes dzelzceļa stacijas pa bānīša sliedēm ar pašgatavotu malēniešu karogu rokās uz Alūksni devās 21 soļotājs, arī Cēsu domes priekšsēdētājs Gints Šķenders, kura dzimtene ir Alūksnes rajona Malienas pagasts.
Pirms gājiena sākuma Cēsu domes priekšsēdētājs malēniešu karoga kātā iedzina “zelta naglu”. Klātesošie norunāja, ka soļošana pa bānīša sliedēm kļūs par ikgadēju tradīciju tik ilgi, kamēr karoga kātā vēl pietiks vietas jaunu “zelta naglu” iedzīšanai.
Gājiena organizators Imants Ozoliņš informē, ka soļojums šoreiz mazāk atgādināja sportu, vairāk tūrisma pārgājienu. Gājiens no pulksten 9.00 notika, atpūšoties pieturvietās. Pēc ieiešanas Alūksnē, pārgājiena dalībnieki īsi pirms pulksten 20.00 sēdās bānītī un brauca atpakaļ uz Gulbeni.
Gājiena nosaukums bija “Pa Liepaskalna pēdām”, tas veltīts novadniekam soļotājam Ādolfam Liepaskalnam, kas dzīvojis Alūksnes pusē un esot spējis nosoļot bānīti, no Gulbenes līdz Alūksnei nokļūstot ātrāk par vilcienu.
I.Ozoliņš pauž, ka šoreiz gājēji nemēģināja pārspēt meistara rekordu, tas arī nav viņu mērķis.
“Mēs vēlējāmies būt kopā, aktīvi atpūsties un labāk iepazīt cits citu,” saka viņš.
Gājēju skaitā lielākoties bija Cēsu rajona iedzīvotāji, kuru izcelsme ir Malienā – Alūksnes un Gulbenes rajonā. Šie cēsnieki izveidojuši Malēniešu klubu.
“Galvenais ir bānītis. Mūsu izcelsme ir no šejienes, ļoti lepojamies ar to. Pērn apmeklējām bānīša 100 gadu svinības, tad dzima ideja 33 kilometrus garo dzelzceļa posmu noiet kājām,” saka I.Ozoliņš.
Gājēji bija dažādu profesiju pārstāvji – skolotāji, ceļu būves speciālisti, mākslinieki, žurnālisti, pašvaldību darbinieki. I.Ozoliņš atzīst, ka šis pasākums lielākoties saista vidējās un senioru paaudzes cilvēkus.
Cēsu mūziķis Dainis Dobelnieks sestdienas rītā uz Gulbeni atbrauca bānītī no Alūksnes, lai soļotu atpakaļ. “Dzīvoju Cēsīs, bet dzimis un audzis esmu Alūksnē. Biju ciemos pie mammas, bānītī atbraucu uz Gulbeni, lai ietu kājām uz dzimto pilsētu. Tā ir tikšanās ar dzimto pusi,” saka D.Dobelnieks.
G.Šķenders saka, ka ar šo pasākumu malēnieši apliecinājuši savu īpašo raksturu, jo visiem zināms nostāsts par to, ka malēnieši maisos gaismu nesa.
“Malēnieši ir diezgan sirsnīgi, atklāti, kad kaut ko ir ieņēmuši galvā, to noteikti realizēs,” uzsver G.Šķenders.
Gulbenietis, soļošanas sporta veterāns Gunārs Rubenis stāsta, ka atceroties soļotāju Ā.Liepaskalnu, kas viņam – toreiz skolas vecuma zēnam – kādās vieglatlētikas sacensībās 1956.gadā ierādījis sportisko soli. “Tā sāku soļot. Un soļoju joprojām. Dzīve bez kustības nav iedomājama, kaut esmu seniors,” saka G.Rubenis. Stāmerienas dzelzceļa stacijā viņu, savu vectēvu, ar puķēm sagaidīja piecgadīgais mazdēls Niks, kas dzīvo šajā pagastā netālu no bānīša stacijas. Arī citās pieturās bija pa kādam soļotāju sagaidītājam.
