Mākslinieks un keramiķis Jānis Seiksts kā jau īstens latgalietis nav spējis pretoties tai aurai, kas vienmēr valdījusi tajā pusē.
Mākslinieks un keramiķis Jānis Seiksts kā jau īstens latgalietis nav spējis pretoties tai aurai, kas vienmēr valdījusi tajā pusē. Apkārt bijis tik daudz prasmīgu podnieku, un vilinājums ņēmis virsroku. Jānis Seiksts nebrīnās, ka joprojām nav pametis savu profesiju, ņemot vērā to, ka laiki mainās un ka arī šobrīd māksliniekiem neklājas viegli.
Ar keramiku viņš esot saistīts kopš 1968.gada. Strādājot tik ilgus gadus, talants, protams, tiekot attīstīts un iegūta zināma profesionālā meistarība. “Man patīk savs arods. Es cīnos un meklēju. Ieklausos savā dvēselē, kas tai ir vajadzīgs, un strādāju pēc izjūtām,” saka mākslinieks. Ziemā esot tukšāks un klusāks periods, taču viņš nesūdzas. Visdrīzāk kaitinot tas, ja kāds pasaka, ka latvieši esot slinki. “Latvietim vajag dot darbu un redzēt tā augļus,” saka J.Seiksts. Galvenais, ko mākslinieks cenšoties saglabāt savā daiļradē, ir Latgales klasiskās keramikas tradīcijas. “No tām nevēlos atteikties un tās nodot. Visu mūžu esmu bijis tām pieķēries, labi izjūtu formas. Un man latgaliskais patīk,” apgalvo J.Seiksts.
Vajag iziet tautās
Nevarot strādāt ar tautas keramiku vai aust latviskas segas, ja tas neejot pie sirds. Pēc viņa domām, nedrīkstot izmantot tikai modernas formas, kas raksturīgas it visur pasaulē. Vajagot saglabāt etnisko, kas arī cilvēkiem neesot mazsvarīgi. Pirms pāris dienām mākslinieks atgriezies no Baltijas valstu dienām, kas notika Zviedrijā. No Madonas rajona turp devies kopā ar keramiķi Baibu Dumpi.
“Mums vajag rādīt savu mākslu un iziet tautās. To vajadzētu darīt biežāk, nevis tikai vienreiz. Ārzemnieki apbrīno mūsu lietišķās mākslas izstrādājumus, bet tajā pašā laikā viņi ir piesardzīgi,” domā J.Seiksts. Viņš neslēpj, ka Latvijā mākslinieku profesija vairs neesot aktuāla, jo māksliniekiem ir grūti izdzīvot. Arī mākslas skolas kļūstot aizvien tukšākas.
Ir jāpiemet “sāls”
Mākslinieks neslēpj, ka viņam darba procesā esot vajadzīgas pārmaiņas. Tā esot interesantāk. Viņš nespētu visu laiku veidot kaut ko vienu. “Katrā krāsā ir savs skaistums. Vajag tikai atrast attiecīgo niansi. Man nepatīk tīras krāsas, bet, kad krāsai piemet “sāli”, tā kļūst sulīga un pastelīga,” skaidro J.Seiksts. Tāpat esot arī ar gleznošanu, ko viņš uzskata par savu vaļasprieku. Atšķirībā no keramikas akvareļu tapšanā esot nepieciešams ātrs process. “Tad vajadzīga, kā citi saka, iedvesma vai garīgs pacēlums. Citādāk vienā dienā kaut kas sanāk, bet otrā – vairs nē,” skaidro mākslinieks. Viņš joko, ka laikam neesot īsts mākslinieks, jo nemēdzot celties augšā nakts vidū un ķerties pie darba.
Dzīvo meklējumos
Mākslinieks stāsta, ka pirmo reizi apsēsties pie virpas nozīmējot aplauzt īkšķus un apvīlēt nagus. Pēc tam rodoties prieks, ka vispār kaut kas sanākot. “Nākamais etaps – servīzei vajag vienādas krūzītes, bet tad ilgi jātrenējas, lai tādas sanāktu,” stāsta J.Seiksts. Pēc lietišķās mākslas vidusskolas absolvēšanas viņam nācies atstrādāt noteikto laiku rūpnīcā. “Ja tur būtu palicis ilgāk, tad šablonveida darbs ietekmētu manu radošo izdomu. Tāpēc es arī bēgu no turienes un nokļuvu Madonā, ” atceras J.Seiksts. Mākslinieks nepārtraukti dzīvojot radošos meklējumos. “Nav viegli izdomāt jaunus elementus, lai neatkārtojas ne krāsa, ne forma. Kaut gan klasiskajā keramikā nevar būt lielas novirzes, taču tas palīdz darbus veidot mūsdienīgus, nezaudējot tajos senlatvisko,” bilst keramiķis.
Nekrāj putekļus
J. Seiksts nemēdzot savus darbus glabāt un krāt uz tiem putekļus.
“Vislabākā uzkrāšana, ja darbi iziet tautās un cilvēkiem tie patīk. Protams, darbi var nonākt dažādu cilvēku rokās, un var būt arī tā, ka mans darbs ir kaut kur nevērīgi nomests,” skumji saka J.Seiksts. Māksliniekam neesot periodi, kad nekas neiznāk un vēloties iesākto mest malā. “Es varu izturēt divas dienas, neko nedarot. Tad kļūstu nemierīgs un man vajag vismaz intensīvi domāt, kā un ko veidošu turpmāk,” atzīst J.Seiksts. Reizumis mākslinieks domājot, ko viņš varētu citu darīt, izņemot keramiku un gleznošanu. Viņš atzīst, ka kļūtu par daiļdārznieku, jo arī šajā darbā esot iespējams radoši strādāt. “Man pietrūktu zināšanu šajā jomā un manos gados sākt ar to nopietni darboties būtu grūti. Taču zinu, ka tas būtu vēl viens no maniem aicinājumiem,” pārliecinoši saka J.Seiksts.
