Pagājušā gada nogalē mākslinieks Grantēns apsolījās kļūt par Alūksnes pansionāta aizbildni, izveidojot šā nama telpās savu darbu nekustamo galeriju un uzņemoties saistības – katru gadu uzdāvināt vismaz vienu gleznu.
Pagājušā gada nogalē mākslinieks Grantēns apsolījās kļūt par Alūksnes pansionāta aizbildni, izveidojot šā nama telpās savu darbu nekustamo galeriju un uzņemoties saistības – katru gadu uzdāvināt vismaz vienu gleznu.
Šoreiz viņš nolēmis dāvāt gleznu “Tukšais nams” un pasniegt tieši tajā vietā, kur uzgleznotais namiņš Glika ielā kādreiz bijis, bet tā logos vairs neatspīd gaisma.
Gleznu pansionāta direktorei Anitai Pāsai Grantēns pasniedza 7.augustā, izrādās – savā dzimšanas dienā. Mazliet dīvains veids, kā atzīmēt savu atnākšanas dienu, jo šo mazo akciju tās autors kategoriski nodēvēja par “atbērēm”.
Pūtēju orķestris diriģenta Sandora Līviņa vadībā izpildīja Pētera Čaikovska sēru maršu.
“Šis akts ir domāts, lai parādītu, ka mākslinieks sabiedrībai ir derīgs “elements”, nevis kaitīgs “kukainis”, jo mums ir nojausma, kas notiks uz priekšu. Es uzgleznoju šo māju, to nojauca. Tā man bieži gadās – uzgleznoju koku, to nozāģē.
Tas ir sāpīgi, bet es sajūtu, kad ir jāglezno. Trīs gadus es staigāju ēkai garām, vienmēr sasveicinājos. Vienā dienā tās vairs nebija. Jutos, kā būtu zaudējis tuvu cilvēku. Iekšā mājā netiku bijis, to iemīlēju kā ēku. Šai mājai bija zināma līdzība arī ar manu dzimto māju Liepājā, kuru ienaidnieki nodedzināja.
Es mīlu vecus cilvēkus, tukšas mājas, vecas lietas, kuras cilvēki aizmet projām kā nederīgas. Man patīk tām atdot otro dzīvību,” stāsta mākslinieks.
Floriste Mudīte Melgalve šim gadījumam bija izgatavojusi speciālu vainagu.
“Tas ir samērā neparasts lūgums, taču mākslinieka ideja bija jāatbalsta. Šajā gadalaikā ziedu netrūkst, tāpēc vainagu veidoju ar prieku. To mēs gatavojām divatā ar draudzeni, kura arī ir floriste. Dīvaini jau ir, bet, ja padomā, jāatzīst, ka mājas iet bojā. Skumji, ja tas notiek laukos, bet vēl nelādzīgāk, ja tas notiek pilsētā. Jācer, ka vieta nepaliks tukša,” saka floriste.
Deju skolotāja Ilze Līviņa māksliniekam pasniedza sarkanas rozes ne tikai par oriģinālo ideju, tas bija arī apsveikums jubilejā.
“Man grūti izteikt spriedumu, taču zinu, ka šādas idejas balstās uz entuziasmu, vēlēšanos mākslu parādīt citādāk, nevis noteiktajos rāmjos. Tieši tas man patīk visvairāk,” uzsvēra I.Līviņa.
