Bažām par krasu pārtikas sadārdzināšanos īsti nav pamata, jo joprojām zemas pirktspējas dēļ lielveikaliem tas draudētu ar būtisku apgrozījuma samazināšanos, uzskata Konkurences padomes (KP) vadītāja Ieva Jaunzeme. Tirdzniecības nozare ir starp tām, kurām KP patlaban pievērš pastiprinātu uzmanību.
– Kuras nozares no konkurences viedokļa ir vislielākie “sāpju bērni”?
– Viena no galvenajām prioritātēm joprojām ir tirdzniecība, divus gadus tā mums ir caurvijoša aktivitāte. Patlaban “Maxima” gadījumā esam pabeiguši vienu lietu, esam atzinuši, ka viņi atrodas dominējošā stāvoklī mazumtirdzniecībā. Attiecībā uz “Rimi” lietas vēl ir izstrādes procesā. Tā ir mūsu ikdienas sāpe, esam nodalījuši produktu grupas, kuras mēs regulāri uzraugām. Tā, piemēram, ir maize, kā arī piena produkti. Ar to nodarbojamies visu laiku. Protams, “Rimi” un “Maxima” iznes lielu slogu, jo viņiem nemitīgi mums jāsniedz informācija.
– Vai kāds tirgotājs jau ir samaksājis arī soda naudu par ļaunprātīgu dominējošā stāvokļa izmantošanu?
– Tās ir lietas par dominējošo stāvokli, tas nav kartelis. Un dominējošā stāvokļa lietās jābūt cietušajam. Un problēma, ar kuru mēs saskārāmies, ir, ka uzņēmumi sākotnēji uzskata sevi par cietušajiem, tad lietas izpētes gaitā viņi pārdomā. Mēs domājam, ka, ja mums būs pietiekamais faktoloģiskais materiāls, mēs tomēr riskēsim pieņemt šos lēmumus. Bet mums nav atbalsta no uzņēmējiem. Viņi runā pa kaktiem, bet, tiklīdz nonāk līdz liecināšanai konkrētā lietā, pozīcija mainās. Tā neko panākt nevarēs, bet, ja nostāja ir tāda, tad nevajag pārmest ministram vai mums, ka mēs neko nedarām. Likumdevējs ir devis šo ietvaru, kā šīs attiecības kārtot, un, ja nav drosmes, tad droši vien kurpe tik ļoti nespiež vai arī cer, ka kāds to izdarīs viņu vietā. Bet jābūt tomēr arī pilsoniskajai stājai: ja problēmas ir, tad tās jārisina šeit, nevis kaut kur sūdzoties kuluāros. Jo dominējošo stāvokli ir ļoti grūti pierādīt, ja nav cietušās puses.
– Viens no argumentiem, kādēļ bija nepieciešami mazumtirdzniecības tīklus iegrožojošie likuma grozījumi, bija apsvērums, ka tādā veidā var panākt cenu samazināšanu. Vai tas ir noticis?
– Runa bija ne tik daudz par cenu, bet par godīgāku risku sadalīšanu starp visām pusēm. Protams, lejupslīdes laikā cenas ir būtiski kritušās. Ko mēs esam konstatējuši – no cenu krituma visvairāk cieš zemnieks. Ražotājs un tirgotājs tomēr ir izdevīgākā situācijā. Bet to mēs nevaram ietekmēt – iepirkumu cenas ir tāds, kādas tās ir.
– Tagad cilvēkus palaikam biedē ar gaidāmajiem cenu pieaugumiem dažādiem pārtikas produktiem. Kāda ir jūsu prognoze?
– Tagad mums ir tāda prognožu spēle. Es kā informēts cilvēks varu teikt tā: mazumtirgotāji mūsu lietu ietvaros ir pateikuši, ka noteicošais faktors plaukta cenai. Tā viņi ir deklarējuši, un man nav pamata tam neticēt. Jautājums ir par to, kā notiks šīs sarunas starp tirgotājiem un ražotājiem un cik lielā mērā tas cenu pieaugums būs pamatots. Pirktspēja nav cēlusies, tikai kritusies, un, ja saka, ka celsies arī apkures tarifi, tad jautājums, kas cilvēkiem būs prioritārs – samaksāt par siltumu vai nopirkt pārtikas produktus? Ja cenas celsies, cilvēki būs spiesti samazināt patēriņu. Mājsaimniecību budžetos nav lieku līdzekļu. Kaut gan, kā mēs redzam, iepirkt grūbas un griķus vairākiem mēnešiem uz priekšu cilvēki var, un tam brīvi līdzekļi ir. Sadārdzinājums, iespējams, būs 10-15 santīmu, bet dažs labs gatavs desmitiem latu tagad investēt šajā produktā. Cilvēks nevar pakļauties ažiotāžai, ja viņam nav naudas. Sākoties apkures sezonai, redzēsim, kas notiks ar cenām – ja cenas pieaugs, bet apgrozījums samazināsies, tad tās atkal ies uz leju. Nedomāju, ka lielveikali grib piedzīvot tādu apgrozījuma kritumu, kādu viņi jau ir piedzīvojuši.
– Tas nozīmē, ka pastiprināsies spiediens uz ražotājiem?
– Jā, lielveikali spiedīs uz ražotājiem. Bet pašreizējā situācijā, ņemot vērā to, ka eksports ir atvēries un zemnieku pozīcijas ir kļuvušas stiprākas. Līdz ar to tirgotājs būs tas, kurš šoreiz spiedīs uz abām pusēm un, cerams, izspiedīs no ražotāja darba efektivizāciju. Jo aizvietojams ir viss, “Rimi”, piemēram, ļoti attīstīja savu privāto zīmolu. Negribu nevienu biedēt, bet dažs labs var zaudēt savu vietu plauktā, jo arvien vairāk nāk lēta pašzīmola prece. Otrkārt, cilvēkiem nav naudas, un viņi sāk aizvietot dārgākas preces ar lētākām alternatīvām.
– Kāpēc apģērbi pie mums ir dārgi? Pārāk liels tirgotāju uzcenojums vai citi iemesli?
– Ja runājam par nepārtikas preču segmentu, mēs lielā mērā maksājam par emocijām. Ļoti lielu lomu spēlē psiholoģiskā cena, kurai nav nekāda sakara ar gala cenu. Tā nemaz nav atkarīga no pašizmaksas. Veikali par apģērbiem prasa psiholoģisko cenu, nevis reālo. Mēs nemaksājam par reālu šūšanas cenu, jo tā ir niecīga!
– Acīmredzot nozīme ir arī tirgus apjomam – viena un tā paša zīmola veikalos Rīgā un Berlīnē cenas mēdz būtiski atšķirties.
– Pie mums vidusslānis ir neliels, un to, kas ir gatavi iepirkties šajos veikalos, ir samērā maz. Un uzcenojums tiek dalīts uz šiem cilvēkiem. Jo lielāks ir vidusslānis, jo mazāks uzcenojums. Ja mums puse iedzīvotāju būtu spējīga pieņemt tādu cenu līmeni, es pieļauju, ka uzcenojums būtu mazāks.
– Var būt otrādi – ja cenas būtu zemākas, tad vairāk cilvēku to varētu atļauties?
– Lētāk nebūtu, jo, kā es teicu, tā ir samaksa par emocijām. Ja veikals nolaidīs cenu, tad viņš nokritīs zem kāda konkrēta līmeņa. Šiem starptautisko apģērbu zīmolu veikaliem ir noteikts statuss, un viņi nenolaidīsies līdz lielveikala piedāvājumam. Cik esmu dzirdējusi, pie mums pirms izpārdošanām cilvēki nopērk vairāk nekā citās Eiropas valstīs, un kāpēc lai uzņēmējs nepaņem to naudu, kas nāk viņam pretī?
– Kādas vēl līdzās tirdzniecībai ir tās aktuālākās jomas, kurām jūs pievēršat pastiprinātu uzmanību?
– Patlaban plānojam izpētīt cukura tirgu. Jo pirms cukura ražošanas likvidācijas Latvijā cukurs bija dārgāks nekā Igaunijā, kur bija pieci dažādi piegādātāji. Plānojam izpētīt, kāda situācija ir patlaban. Bet jāatzīmē, ka tam pašam cukuram “Maxima” un “Rimi” rīko Viseiropas tenderus, tā ka cena, ko viņi iegūs savām privātajām preču zīmēm, ir tā, ko viņi iegūst, izvēloties starp lielākajiem Eiropas cukura ražotājiem. Tad plānojam pievērsties bērnu pārtikai: pirms kāda laika lielāko bērnu pārtikas vairumtirgotāju Latvijā pārpirka cits uzņēmums, un tagad veicam uzraudzības pasākumus, lai noskaidrotu, kas noticis kopš tā laika. Mūsu uzmanības lokā ir arī nekustamā īpašuma pārvaldīšana, pasažieru pārvadājumu tirgus, maksas televīzijas tirgus, īpaši reģionos.
– Kādas ir aktualitātes attiecībā uz degvielas tirdzniecības pārraudzību?
– 2006.gadā konstatējām kolektīvo dominanci “Lukoil”, “Statoil” un “Neste”. Tagad mūsu uzdevums ir pārbaudīt, kas ir noticis, vai katrai no šīm kompānijām neatkarīgi tiek veidota stratēģija, un kādas ir viņu savstarpējās attiecības.
