Katram sirdī ielīst prieks par pirmo strazda svilpienu, par uzziedējušu pieneni, pirmo zemeni dārzā.
Katram sirdī ielīst prieks par pirmo strazda svilpienu, par uzziedējušu pieneni, pirmo zemeni dārzā. Pēc tam mēs pierodam un attopamies tikai tad, kad mūs apņem balts klusums, tik balts, ka sāp ausis un smeldz sirds, bet domās jau atkal dzirdam un redzam to rosību, ko nemanot palaidām garām un tagad gaidām.
Tā tas dzīvē ir. Cik bieži mēs neredzam to rosību, ko vajadzētu redzēt, neprotam priecāties līdzi, palīdzēt bēdās.
Tā arī man ir gadījies. Atmiņā ataust laiks, kad vēl strādāju par zootehniķi. Vienā no fermām pa celiņu starp melnajām bullīšu galvām nemanīju nākam Ainu Vītolu. Aina vienmēr te bija, mierīgais pelēko acu skatiens, rāmā balss, mūs, speciālistus, nomierināja. Arī man šķita, ka viss ir kārtībā.
Bet nu Aina vairs te nestaigāja. Kurā brīdī šajā stiprajā cilvēkā kaut kas salūza? Mēs bijām pieraduši pie Ainas un nepamanījām, ka viņai grūti. Kā tad tā? Sirds smeldza. Mēs steidzāmies atgūt zaudēto. Sniegi un vēji sitās sejā, kad ar otru speciālisti gājām pie lopkopējas un jau domās sacījām: “Aina, mēs tevi gaidām atkal tieši šajā fermā un citur tevi iedomāties nevaram.”
Tā tas būtībā ir ar visiem mūsu līdzcilvēkiem. Es domāju par sev tuviem cilvēkiem. Vai esmu laikā pateikusi mīļu vārdu, uzdāvinājusi smaidu un līdzcietībā noglāstījusi roku? Sāp, ka savā nevērībā vienu no viņiem biju nepelnīti aizmirsusi. Labi, ka šis cilvēks izrādījās no “ziemciešu” dzimtes. Bet arī tās kādreiz iznīkst, un tad… Tad būs par vēlu. Bet stipras, izturīgas puķes izaudzēt ir grūti.
Cilvēka paša enerģijai un viedumam ir milzīgs spēks. Nemaz jau nevajag daudz, lai uzlabotu pašsajūtu. Biju aculieciniece kādam ļoti sirsnīgam tikšanās brīdim. Sapratu, ka šīs divas sievietes nebija ilgi tikušās un abas saistīja sena draudzība. Kāds neviltots mīļums un bērnišķīgs prieks skanēja abu balsīs! Tas bija prieks, kurš līdz sirds dziļumiem saviļņoja arī mani, es sāku priecāties līdzi, aizmirsdama ikdienas rutīnu.
Arī dārzs iemāca priecāties. Kad aizbraucam uz turieni- brīnumi paši nāk pretī – pirmā izplaukušā zieda vai brūnas kamenes izskatā. Kā lai nepriecājas par jauko zumēšanu. Vienreiz vakara ēnā mūs iepriecināja ezītis. Par Mikiņu iesaucām. Mājās iepriecina kaķi. Īsti veselības un miera iemiesojumi. Gribas priecāties un pašai kļūt kustīgākai. Mani iepriecina draugu telefonu zvani, un viņu māka to darīt tajā brīdī, kad visvairāk sirds ilgojas laba vārda un stabilitātes šajā pasaulē.
Viena mana paziņa priecājas par saviem mazbērniem, dārzu pie mājas, visu to, kas baro dvēseli. Patiesībā prieku var saskatīt visur. Ja priecājamies tikai par materiālajām vērtībām, varam daudz zaudēt.
Bieži mēs maigus vārdus sakām sunim, kaķim, putnam, stādam un… pat savai ēnai. Pārāk reti tos dāvājam sirdij. Tāpēc šorīt es aizlienēju prieku no rasas, kas spīguļoja saullēktā, lai to dāvinātu citiem, kamēr vēl nav par vēlu, kamēr vēl baltais klusums nav tik balts, ka sāp ausis.
Tāpēc apstāsimies savā skrējienā. Pavērsimies apkārt un mācīsimies atvērt sirdi savai mazajai laimītei.
