Ar dīvainu patiku Lana vēroja, kā prožektoru dzeltenīgajā gaismā eļļaini paviz muskuļoti pleci, spēcīgas krūtis, brūni nosauļoti vēderi un gurni.
103.
Ar dīvainu patiku Lana vēroja, kā prožektoru dzeltenīgajā gaismā eļļaini paviz muskuļoti pleci, spēcīgas krūtis, brūni nosauļoti vēderi un gurni.Tieši šajā mirklī meitene atskārta, cik primitīva bijusi līdzšinējā saskarsme ar puišeļiem no ielas. Vārgi, iezilgani ķermenīši, biklas un steidzīgas kustības, īss baudas mirklis vai pat gluži bez tā. Meitene saprata, ka visu šo laiku viņai pietrūcis iespējas nesteidzīgi izbaudīt vīrieša ķermeņa skaistumu, kustību grāciju un acu skatienu spēli. To visu sniedza svešie dejotāji, kas mūzikas pavadījumā lēnītēm atkailinājās un ik pa brīdim dejas ritmā izpildīja tādas kustības, ka Lanai bija jāsarkst.
Īpaši sievietes skatienu saistīja kāds gara auguma dejotājs. Labi trenētais ķermenis brūni iededzis. Krūtis tik platas un gludas, ka gribētos tās noglāstīt. Tumšie, cirtainie mati sniedzās vīrietim līdz pleciem. Brīžos, kad tie aizsedza seju, skatiens kļuva gandrīz vai mežonīgs. Kad vīrieša lūpas slīdēja pār partneres kaklu un krūtīm, Lana gandrīz fiziski izjuta to karstos un kāros pieskārienus. Meitene vēroja un sarka. Dažreiz novērsās, bet jau pēc brīža skatiens kā zaglis atkal atgriezās pie valdzinošā dejotāja…
Kad programma beidzās, viena no meitenēm teica, ka viņa grib iepazīstināt ar savu jauno draugu, kurš viņai izgādājis biļetes. Liels bija Lanas pārsteigums, kad izrādījās, ka šis draugs ir tik alkani vērotais dejotājs.
Olafs, – vīrietis smaidot teica un eleganti paklanījās skuķiem. Tumšās cirtas vēl bija miklas no tikko baudītās dušas. – Ceru, ka mūsu sniegums jums patika?
Meitenes cita caur citu sāka izteikt komplimentus, apliecinādamas savu sajūsmu. Vienīgi Lana klusēja, apsvērdama iespēju nekavējoties doties projām. Taču tieši klusēšana ieinteresēja vīrieti.
Jūs nu gan mānāties, – viņš mākslotā nožēlā pavīpsnāja.
– Redziet, jūsu draudzene stāv pavisam nopietna. Viņai gan šis vakars nešķiet jauks. Vai es pareizi saprotu, – Olafs jautāja un ieskatījās Lanai tieši acīs. Meitene notrīsēja kā spēja zibens ķerta.
Nē…Viss jau bija labi…, – viņa stomījās un jutās kā Pelnrušķīte, kura nav paspējusi izskriet no zāles līdz pulksten divpadsmitiem.
Ja neiebilstat, dāmas, es jūs uzcienāšu ar mazu kokteilīti, – vīrietis teica, tad piebilda, vērsdamies tieši pie Lanas: – Jums es to veltu īpaši.
Meitenei vaigos atkal iesitās sārtums. Pārējie skuķi zīmīgi saskatījās. “Beidz izlēkt. Liene to necietīs,” Lanai bažīgi iečukstēja ausī Beatrise, draudzeni no pārēja bara mazliet sāņus pavilkusi. Tomēr bija jau par vēlu. Lai gan Lana zināja, ka skaistais vīrietis ir vīzdegunīgās un neaprēķināmās barvedes ļoti labs paziņa, viņa nespēja apvaldīt pēkšņi uzbangojušās jūtas. Visu vakaru meitene sēdēja acis iepletusi un lūpas kā saldkaislam skūpstam pavērusi, un raudzījās tikai Olafā. Kā ass nazis iedūra pakrūtē, kad vīrietis uzlūdza uz deju Lieni. Skaudība un dusmas aizžņaudza rīkli, kad viņi smējās, sačukstējās un skūpstīja viens otra matus, ausis un kaklu, būdami pārliecināti, ka alkohola apmiglotās draudzeņu acis dūmu aizplīvurotā telpā neko nemana. Kad Lana, pagalam sarūgtināta, jau grasījās doties mājup, elegantais kavalieris paklanījās tieši viņai.
Ko jūs visu vakaru manī tā skatāties? – jautāja vīrietis, pievilcis meitenei sev cieši klāt dejas ritmā maigi šūpodams.
Es…man…, – sastomījās Lana, negaidītā jautājuma samulsināta.
Neizliecieties, jums tas slikti iznāk. Es taču jums patīku, – pašapzinīgi paziņoja vīrietis.
Varbūt, bet jūs… Jūs taču esat Lienes puisis, – nomurmināja Lana, tiešām nespēdama samelot vīrietim, kurš ieslīpi no augšas viņu smīnīgi vēroja.
Lienes puisis? Kurš to teica? Mēs vienkārši esam labi paziņas, – iesmējās Olafs un pēkšņi palaida Lanu tik vaļīgi, ka viņa gandrīz aizvirpuļoja pa zāli viena pati. Lai tas tomēr nenotiktu, meitene stingrāk pieķērās vīrietim. Olafs to tikai bija gaidījis.
Nu redzu, ka es jums tiešām patīku.
