101. Vai jums jau ir bijuši spontānie aborti? – viņa jautāja, mēģinādama uztaustīt kādu pavedienu, kas varētu palīdzēt rast skaidrību. Lana noliedzoši papurināja galvu.
101.
Vai jums jau ir bijuši spontānie aborti? – viņa jautāja, mēģinādama uztaustīt kādu pavedienu, kas varētu palīdzēt rast skaidrību.
Lana noliedzoši papurināja galvu.
Kā jūs pati domājat, kāpēc tas notika? – ārste neatlaidās.
Lana atkal paraustīja plecus.
Tā nu mēs nekur tālu netiksim, – nopūtās ārste un pirmo reizi pasmaidīja. – Zvirgzda, es gribu jums palīdzēt. Nav normāli, ka labi attīstīts auglis aiziet bojā bez jebkāda redzama iemesla. Jums bija visas izredzes kļūt par vesela mazuļa laimīgu māmiņu, un es gribu zināt, kāpēc tā tomēr nenotika.
Lana tikai nopūtās un sāka pētīt savu izdilušo pirkstu bāli zilo dzīslojumu. Ārste viņu brīdi vēroja, tad stingri noprasīja:
Es redzu jums uz sejas nesen radušos zilumus. Vai jūs nepaskaidrotu, kur tie radušies?
Lana satrūkās. Par neseno piekaušanu viņa bija pavisam aizmirsusi. Zemapziņā pavīdēja doma: nu ir īstā reize atriebties Olafam! Tomēr nē. Tā rīkoties sieviete nespēja. Atriebība nebija viņas dabā. Turklāt, kurš varēja droši apgalvot, ka Olafs sievu tiešām ienīda? Varbūt viņam darbā todien bija nepatikšanas. Varbūt vīram vispār bija problēmas, par kurām Lana, “Ratenieku” mierīgajā klusumā dienas vadīdama, pat nenojauta. Ja tā, tad nebija nekāds brīnums, ka cilvēks sadusmojās, savu resno un noplukušo sievu sastapdams. To atskārtusi, Lana sajutās vīra priekšā vainīga. Viņa paskatījās ārstē un pasmaidīja:
Es nejauši paslīdēju un novēlos pa pagraba kāpnēm.
Tā? – ārste neticīgi novilka. – Man gan šķiet, ka kāds jūs pirms neilga laika ir piekāvis. Vai jums nekas tāds nav saglabājies atmiņā?
Lana noliedzoši papurināja galvu un atkal sāka spēlēties ar roku pirkstiem. Tomēr šoreiz kustības bija drudžaini satrauktas. Likās, sievietē cīnās divi cilvēki. Tas viens ir kareivīgi noskaņots un enerģiski pavēl: neļauj, ka tev dara pāri, izstāsti taisnību! Otrs tikai gļēvi smaida un brīdinoši kušina: viena pagale nedeg! Protams, ja jau Olafs atļāvās būt pret sievu rupjš, tad droši vien viņa to bija pelnījusi. Vismaz tā noteikti nospriedīs sabiedrība, ja patiesība nāks gaismā. Nē, nebija viegli izšķirties starp jā un nē. Lana cerēja, ka ārste vēl ko vaicās vai izteiks kādu atziņu, kas atvieglotu izšķirošo soli. Taču viņa paskatījās pulkstenī un aizvēra mapi.
Labi, veseļojieties, – sieviete pasmaidīja pieceldamās. – Man prieks, ka jums kļūst labāk. Ja nu tomēr vēl ko atceraties, tad izstāstiet man.
Noteikti, – apsolīja Lana, skaidri zinādama, ka viņa par šo tēmu runāt vairs nevēlas.
Viena palikusi, sieviete atkal ļāvās savām domām, kas šoreiz nezin kādēļ traucās atpakaļ uz bērnību. Pasaulē ir daudz cilvēku, kuri mūža pirmos gadus atceras kā saulainu laimes saliņu. Lanai turpretī bērnība šķita kā tumša un bīstama purva dūksts, kas ierauj akacī katru neuzmanīgāku gājēju. Tajā pietrūka sirsnības un maiguma, ko bērnam spēj sniegt vienīgi vecāki. Citādi nemaz nevarēja būt, jo pedantiskā un nervozā māte visu uzmanību un rūpes veltīja dzērājam vīram, kurš par ģimeni vispār nelikās ne zinis. Lana vēl joprojām izjuta dīvainas tirpas, kas sažņaudza krūtis, klausoties vecāku sarunas rītos.
Aleksandr, es tevi lūdzu: nedzer, – māte runāja eksaltētā balsī, tēva priekšā stalti izslējusies. Lanai viņa likās kā teātrī reiz redzētā Anglijas karaliene, kas pasludina nāves spriedumu savam mīļākajam.
Sievuk, piedod. Viss, es vairs nekad tā nedarīšu. Vakarā būšu mājās skaidrs kā stikliņš – murmināja tēvs, galda galā uz ķeblīša sakņupis. Meitenei bija viņa mazliet žēl. Tomēr viņa neticēja asarainajiem solījumiem un intuitīvi juta, ka tiem netic arī māte.
Lai nu tā būtu, Aleksandr, lai nu tā būtu, – viņa teica kā barga skolotāja puišelim, kurš solās cītīgāk mācīties ienīsto matemātiku.
Sajutis, ka strostētāja sāk pagurt, tēvs cēlās un ķēra avīzē ietīto pusdienu maizi.
Tici man, Valij!
