– Iespējams, tev tiešām ir taisnība! Jā, ar šo vīrieti sadzīvot nebija vienkārši… Lana sakustējās un ar delnu norausa no pieres sviedrus. Pamēģināja gredzenu nomaukt un bija pārsteigta, ka tas arī izdevās. Nu, jā, par ko gan viņa brīnījās?
100.
– Iespējams, tev tiešām ir taisnība!
Jā, ar šo vīrieti sadzīvot nebija vienkārši…
Lana sakustējās un ar delnu norausa no pieres sviedrus. Pamēģināja gredzenu nomaukt un bija pārsteigta, ka tas arī izdevās. Nu, jā, par ko gan viņa brīnījās? Kad jaunā dzīvība, kas brieda mātes ķermenī, paņēma savu tiesu, tad visai maz kas palika pāri. Turklāt Zvirgzdu saimes uzturs bija ļoti pieticīgs: pienā vārītas putraimu putras, paštaisīts sviests, rupjmaize un Jansonmātes šad tad atnestais speķis. Jau par to iedomājoties vien, Lanu pārņēma pretīgums.
Bet gredzens tiešām bija skaists. Pašķiebjot stīpiņu, varēja skaidri salasīt tajā iegravētos vārdus: “Mūžam tavs O. 1993.g. 19.jūn.” Savulaik grezni veidotais burts “O” Lanai bija licies romantiski noslēpumains. Nu tas kaitināja ar savu bezpersoniskumu. Aiz meistarīgi veidotā krāšņuma taču varēja paslēpties Ojārs, Oskars, Ogistēns un daudzi citi O. Arī vārdi “mūžam tavs” Lanai nu šķita smieklīgi. “Muļķīga un tukša ārišķība, gluži kā visa mūsu kopdzīve,” viņa rūgti pasmaidīja. Pavisam maz laimīgu mirkļu glabāja atmiņa. Daudz vairāk tur bija muļķīgu pārpratumu, nevērības un neizpratnes vienam par otra vēlmēm un vajadzībām. Turklāt nevarēja teikt, ka Olafs ir slikts un viņa tā labā, vai arī otrādi. Viņi vienkārši nebija viena ābola divas pusītes, tāpēc ik uz soļa nodarīja viens otram negribētas sāpes…
– Zvirgzda, sakārtojieties. Jūs grib redzēt ārsts, – skarbi paziņoja māsa un nostājās gultas labajā pusē. Viņa izskatījās kā modrs sargs, kurš gatavs nekavējoties izpildīt katru pavēlnieka komandu. Pēc mirkļa durvīs parādījās gara, kalsna sieviete baltā virsvalkā un dokumentu mapi padusē. Nesteidzīgi viņa pienāca pie Lanas gultas un apsēdās un ķeblīša.
– Nu, kā jūties? – viņa jautāja un pārlaida vērīgu skatienu slimības vēsturei.
– Labi, – Lana nenoteikti pasmaidīja.
– Vai šobrīd kas nesāp? Nav nelaba dūša? Varbūt ir kādas citas sūdzības? – ārste jautāja, kaut ko steidzīgi pierakstīdama vienā no dokumentiem.
Lana tikai noliedzoši papurināja galvu.
– Un kā ar temperatūru?
– Normas robežās, – pasteidzās ziņot māsa.
– Lieliski. Jūsu atveseļošanās rit normāli, Zvirgzda. Taču man gribētos zināt, kas un kā īsti notika. Uz slimnīcu jūs atveda ātrā palīdzība, ko izsauca jūsu tuvinieki. Viņi informēja, ka dzemdības sākušās pēkšņi un bez kāda īpaša iemesla. Vai tā ir?
Par atbildi Lana paraustīja plecus. Viss notikušais viņai likās kā neskaidrs un biedējošs murgs, ko labāk neatcerēties. Tomēr ārste laikam domāja citādi.
