Taču māsa paguva satvert viņu aiz pleciem un noguldīt atpakaļ spilvenos. – Neuztraucieties, nu jau viss ļaunākais aiz muguras un sākusies atlabšanas fāze, – viņa teica nesatricināmā mierā. – Kas tad bija “viss ļaunākais”?
99.
Taču māsa paguva satvert viņu aiz pleciem un noguldīt atpakaļ spilvenos.
– Neuztraucieties, nu jau viss ļaunākais aiz muguras un sākusies atlabšanas fāze, – viņa teica nesatricināmā mierā.
– Kas tad bija “viss ļaunākais”? – Lana neatlaidās. Sirdī bija modusies dīvaini nelāga nojauta.
Māsa brīdi vērās jaunajā sievietē, tad pilnīgi bezkaislīgi paziņoja:
– Jums bija spontānais aborts.
Lana sakoda zobus. Vienā mirklī viņa apjēdza notikušo, taču dīvainā kārtā nejuta sarūgtinājumu vai nožēlu. Kaut kur no dvēseles dziļumiem iznira, kā no neaptveramas tālienes ausīs ieskanējās vecmāmuļas rāmā balss, kas pamācīja: “Dievs visu labi dara, ko darīdams.” Ak, jā, tieši tā viņa bija teikusi, kad no degošā dzīvokļa neizdevās iznest neko vairāk kā vien dokumentu sainīti un televizoru. Un vēl viņa tā apgalvoja, kad kāds garnadzis no somas izvilka maciņu ar visu tikko saņemto pensiju. Toreiz ģimenei veselu mēnesi nācās dzīvot tikai no rupjmaizes un sviesta, klāt piedzerot melnu kafiju bez cukura. Vecmāmuļa diezgan bieži gāja samierināšanās ceļu, bet – vai varēja salīdzināt materiālās vērtības ar cilvēka dzīvību?
– Ja vēlaties, es pacelšu gultas galvgali un jūs varēsiet zvilnēt pusguļus, – māsa gādīgi piedāvāja, noņemdama sistēmu un pārlīmēdama Lanas roku adatas dūriena vietā ar baltu plāksteri.
Sieviete piekrita. Pēc brīža skatienam pavērās vairākas gultas ar kājgaļos uzmestām strīpainām un rūtainām pidžamām, grāmatām un avīzēm nokrauti skapīši un logs, kuru gandrīz pilnībā aizsedza tumša egle.
– Pusdienas nāk, – noskandēja Elga, un telpa vienā mirklī atdzīvojās. Vecākas un jaunākas sievas slējās augšā no savām cisām, tvēra pēc halātiem un steidza saņemt dienišķo pārtikas normu. Bālās, vienaldzīgās sejas bija tik līdzīgas cita citai, ka likās – palātā ievietotas desmit dzīves izmocītas māsas. Pat sievietes galvenā rota – mati – visām slimniecēm bija vienlīdz izspūruši un vienādā pelnu krāsā.
Pēkšņi Lanai likās, ka viņa mostas no dziļa un murgaina miega. Vai slaidie, bālie, viegli trīsošie pirksti, kas mēģināja saturēt ūdens glāzi, piederēja viņai? Vai tās bija viņas slaidās kājas, kas nu gulēja kā divi nedzīvi baļķi, ieautas Dagnijas adītās pelēkas rupjas vilnas zeķēs? Vai tā vispār bija viņa, brašā Rīgas meiča, kas te flegmatiski ļāvās krāčainajam dzīves plūdumam, kam šobrīd bija grūti saredzēt loģisko mērķi un jēgu vispār?
Pamanījusi zeltnesī laulības riņķi, Lana nicīgi pasmīnēja. Protams, ne jau viņa, bet Olafs bija tas, kurš izvēlējās tieši šo savstarpējās piederības zīmi. Todien veikals bija ļaužu pilns un smacīgs. Kur vien skaties, visur garu garās rindas, jo tuvojās izlaidumu laiks. Laimīgi izspraukušies cauri dzīvu ķermeņu sienai, abi precēties gribētāji konstatēja, ka laulības gredzenu klāsts stendā ir gaužām pieticīgs. Lanas slaidajiem pirkstiem derēja tikai divi: šaura, pirkstā tikko pamanāma zelta stīpiņa un plats, masīvs laulības riņķis, kuru varēja pamanīt jau iztālēm. Lanai labāk patika stīpiņa, jo tā labi piestāvēja viņas trauslajam augumam. Taču Olafs tā nebija ar mieru.
– Lai visas manas vecās brūtes skatās un brīnās, ar kādām zālēm tu mani esi ieēdinājusi, – viņš bravurīgi smējās un miedza ar aci pārdevējai.
Lanai nepatika vīrieša vulgārā uzvedība. Taču glaimoja apziņa, ka ir spējusi paveikt to, par ko daudzas pirms viņas sapņojušas. To apsvērusi, viņa piekrita rīkoties pēc Olafa prāta. No veikalā valdošā karstuma un satraukuma sievietei laikam bija piepampušas rokas, tāpēc vēlāk gredzens izrādījās par lielu un bija jānes meistaram savilkt ciešāk. Pēc pielabošanas riņķis kļuva tik šaurs, ka to tikai ar grūtībām varēja uzdabūt pirkstā, bet noņemt vairs nebija iespējams. Lanu tas ļoti apbēdināja, bet Olafs atkal jokoja:
– Lieliski! Ja tu arī kādreiz sadomāsi no manis šķirties, tad piemiņa par mūsu laulību vienalga paliks.
– Varbūt tas būsi tu, kurš mēģinās aiziet no manis, – Lana dzēlīgi piebilda, cerēdama dzirdēt no jaunā vīra mūžīgas mīlestības apliecinājumus. Taču Olafs tikai vienaldzīgi paraustīja plecus.
“Ratenieku” mierīgajā klusumā dienas vadīdama, pat nenojauta. Ja tā, tad nebija nekāds brīnums, ka cilvēks sadusmojās, savu resno un noplukušo sievu sastapdams. To atskārtusi, Lana sajutās vīra priekšā vainīga. Viņa paskatījās ārstē un pasmaidīja:
– Es nejauši paslīdēju un novēlos pa pagraba kāpnēm.
– Tā? – ārste neticīgi novilka. – Man gan šķiet, ka kāds jūs pirms neilga laika ir piekāvis. Vai jums nekas tāds nav saglabājies atmiņā?
Lana noliedzoši papurināja galvu un atkal sāka spēlēties ar roku pirkstiem. Tomēr šoreiz kustības bija drudžaini satrauktas. Likās, sievietē cīnās divi cilvēki. Tas viens ir kareivīgi noskaņots un enerģiski pavēl: neļauj, ka tev dara pāri, izstāsti taisnību! Otrs tikai gļēvi smaida un brīdinoši kušina: viena pagale nedeg! Protams, ja jau Olafs atļāvās būt pret sievu rupjš, tad droši vien viņa to arī bija pelnījusi. Vismaz tā noteikti nospriedīs sabiedrība, ja patiesība nāks gaismā. Nē, nebija viegli izšķirties starp jā un nē. Lana cerēja, ka ārste vēl ko vaicās vai izteiks kādu atziņu, kas atvieglotu izšķirošo soli. Taču viņa paskatījās pulkstenī un aizvēra mapi.
– Labi, veseļojieties, – sieviete pasmaidīja pieceldamās. – Man prieks, ka jums kļūst labāk. Ja nu tomēr vēl ko atceraties, tad izstāstiet man.
– Noteikti, -apsolīja Lana, skaidri zinādama, ka viņa par šo tēmu runāt vairs nevēlas.
Viena palikusi, sieviete atkal ļāvās savām domām, kas šoreiz nezin kādēļ traucās atpakaļ uz bērnību. Pasaulē ir daudz cilvēku, kuri mūža pirmos gadus atceras kā saulainu laimes saliņu. Lanai turpretīm bērnība šķita kā tumša un bīstama purva dūksts, kas ierauj akacī katru neuzmanīgāku gājēju. Tajā pietrūka sirsnības un maiguma, ko bērnam spēj sniegt vienīgi vecāki. Citādi nemaz nevarēja būt, jo pedantiskā un nervozā māte visu uzmanību un rūpes veltīja dzērājam vīram, kurš par ģimeni vispār nelikās ne zinis. Lana vēl joprojām izjuta dīvainas tirpas, kas sažņaudza krūtis, klausoties vecāku sarunas rītos.
