95. Jāzeps pagramstījās labajā krūšu kabatā un iespieda dēlam saujā ko čaukstošu.
95.
Jāzeps pagramstījās labajā krūšu kabatā un iespieda dēlam saujā ko čaukstošu.
Lai kā tev, dēls, iet, vienmēr atceries, ka tev ir tēvs, kas, ja vien varēs, noteikti palīdzēs, – viņš svinīgi teica, tad pagrābstījās otrā kabatā un izvilka mašīnas atslēgas. – Ņem. Pagaidām man to vāģi nevajag.
Edmonds zīmīgi saskatījās ar sievu, un Anete nepatikā saviebās, Lonijai pierē ievilkās dziļa dusmu rieva, un viņa tikai ar grūtībām novaldījās, neko neteikusi…
Viesus izvadījuši, “Ratenieki” noklusa. Lonijai bija apsāpējusies galva, tāpēc viņa apgūlās. Arī Jāzeps, pēc slimības vēl īsti neatspirdzis, bija pārāk daudz runājis un staigājis. Īsu brīdi pie televizora pasēdējis, viņš sāka snauduļot un drīz vien arī devās pie miera. Vienīgi Margotam nekur nebija jāsteidzas, un viņš palīdzēja Dagnijai nokopt galdu un nomazgāt traukus.
Sarunas nevedās. Pirmo reizi divatā ar vecāko no māsas audžudēliem palikusi, sieviete atskārta, ka jaunajam vīrietim tiešām ir savdabīga dzīves uztvere. Pat tik vienkāršu jautājumu kā tēva veselība apspriežot, Margots pamanījās priekšplānā izvirzīt Dievu.
Mūsu spēkos ir visai maz iespēju ko mainīt. Pareizāk būtu šajā gadījumā paļauties uz Visaugstāko, – viņš teica, trauslu stikla glāzi zili rūtainā linu dvielī rūpīgi spodrinādams. – Es aizlūdzu par tēva veselību ik dienu, un esmu tiešām pateicīgs, ka mūsu Radītājs ir manas lūgšanas uzklausījis.
Vai nu tikai tavu lūgšanu dēļ viss iet uz labu. Daktere arī te nāca veselu nedēļu un trīs reizes dienā špricēja. Tak zāļu arī viņš izdzēra prāvu kaudzi, – ērcīgi piezīmēja Dagnija, zupas terīni skalodama.
Tas viss tā bija. Tomēr pat vislabākās zāles ne nieka nespētu, ja līdzās nestāvētu Dievs ar savu svētību. Cik daudz nav tādu gadījumu, kad gluži vesels cilvēks aiziet aizsaulē no pavisam niecīgas kaites, piemēram, aklās zarnas iekaisuma. Un tāpat ir zināmi gadījumi, kad liela, patiesa ticība cilvēkam palīdz apturēt vēzi, – neatlaidās Margots.
Diez vai nu viss ir tā, kā tu saki, – īgni atņurdēja Dagnija, nažus un dakšiņas papes kārbiņās kārtodama. – Ja jau Dievs visiem un visur tā līdzās stāvētu, tad jau būtu smalki. Palūdz tik, un taisni pirms algas dienas uz līdzenas vietas atrodi zemē nokritušu simtnieku. Vai atkal, ja iesāpas galva vai mugura, palūdz tik, un sāpe tiek kā ar roku atņemta. Diemžēl tā nav. Es zinu cilvēkus, kuri lūdz caurām dienām, bet labuma nekāda.
Diemžēl, Dagnija, jūs, kuru es uzskatīju par ļoti gudru cilvēku, spriežat tik primitīvi. Dievs nav veikalnieks, un mūsu dzīve nav prece. Drīzāk tā ir uzdevums, ko katrs risina pats pēc saviem ieskatiem. Dievs tādā gadījumā ir gudrs skolotājs, kurš uzmanīgi vēro katru savu audzēkni, – rāmi iebilda Margots, taču Dagnija viņu skarbi pārtrauca:
Izklausās jau briesmīgi skaisti, bet – ja tas tavs Dievs ir tik uzmanīgs un iejūtīgs, kāpēc viņš pieļauj tādas lietas kā slepkavības un karš? Vai atkal izsūtīšanas? Vai tad tie cilvēki, kurus aizveda uz Sibīriju, Dievu lūdza mazāk nekā mēs?
Margots pavīpsnāja. Viņš nebija gaidījis, ka radiniece tik ļoti iekarsīs, runādama par ticības lietām. Tomēr neatbildēt uz tik būtisku jautājumu nevarēja. Pakasījis degunu, vīrietis pasmaidīja.
Es domāju, ka tie cilvēki, par kuriem jūs runājat, bija daudz nosvērtāki un dievbijīgāki, tāpēc arī Tēvam tīkamāki nekā mēs šodien, – Margots rāmi teica, slapjo dvieli uz aukliņas virs plīts pakārdams. – Tomēr nevar aizmirst, ka arī tie, kuri izveda mūsu tautiešus svešumā, bija Dieva bērni. Tēvs ļāva viņiem rīkoties, taču viņam sāpēja, ka bērni rīkojas tik nesaprātīgi un nežēlīgi.
Tu gan esi apbrīnojams cilvēks, – sašutusi izsaucās Dagnija. – Tā var runāt tikai tāds, kurš savā dzīvē vēl nekā nav pieredzējis!
Nē, tā var runāt cilvēks, kurš nebaidās zaudēt. Visiem, ko es pazīstu, šī pasaule un dzīve ir dārgāka par Dieva vārdu un to svētlaimi, kas viņus sagaida pēc nāves. Ar mani ir otrādi. Es piederu Tēvam. Viss, kas man vajadzīgs, atrodas viņa rokās. Šajā pasaulē nav nekā, ko zaudējot, es justos satriekts. Vienīgais, es baidos zaudēt saikni ar savu Tēvu.
Dagnija vairs nespēja klausīties. Žigli pakārusi priekšautu uz durvju stenderē iedzītās naglas, viņa teatrāli uzsmaidīja Margotam, novēlēja ar labunakti un izgāja no virtuves. Jaunais vīrietis daudznozīmīgi pasmaidīja un pamāja ar galvu, it kā pats savas domas apstiprinādams. Viņš jau sen bija pieradis, ka ir vientuļš.
* * *
Rūpējoties par māsas mājām, Dagnija pavisam novārtā pameta “Rateniekus”. Šurpu turpu skraidīdama, viņa nemanīja, ka dzimtas kuģis pamazām sāk šķiebties. Vispirms jau tas attiecās uz Olafu un Lanu.Vedekla joprojām bija klusa un naski tecēja visos mājas darbos, lai arī bija jau tik ļoti sabriedusi, ka sev vairs knapi varēja apaut kājas.
