86. Jā, nav šodien vairs jēdzīgu ārstu. Vienu lietu ārstē, citu sabeidz, – atsaucās Dagnija, vairāk gan tikai tāpēc, lai ar savu klusēšanu neaizvainotu māsu.
86.
Jā, nav šodien vairs jēdzīgu ārstu. Vienu lietu ārstē, citu sabeidz, – atsaucās Dagnija, vairāk gan tikai tāpēc, lai ar savu klusēšanu neaizvainotu māsu. Sieviete bija savu darbu paveikusi un nu ar delnas virspusi rausa sviedrus no sakarsušās pieres.
Nu, kā tad, – līksmi piebalsoja Lonija. – Paskaties uz mani. Esmu visīstākais ārstu muļķības upuris. Tikmēr man ārstēja roku pampšanu un muguras sāpes, kamēr sāka “streikot” sirds. Dakterējot to, samaitāja nieres. Visbeidzot sāka niķoties aknas un kuņģis, – Lonija bēra vārdus ātri kā pupas. Bija tāda sajūta, it kā viņa runātu iepriekš sagatavotu tekstu.
Dagnija tikai piekrītoši pamāja. Viņa bija nesaprašanā, kāpēc jau no rīta izgrieztais un visu dienu ledusskapī turētais krējums tomēr negrib saiet putās.
…Man tak nav nevienas vietiņas, kur nesmeldz vai nesāp. Taisni kauns pašai par sevi. Vēl tak neesmu nemaz tik veca, bet spēki ar katru dienu iet mazumā, – klāstīja Lonija aizelsusies. Kad māsa iznesa pagalmā atdzesēties ķīseļa katlu, viņa žigli nobrauca ar pirkstu gar putukrējuma bļodas malu un iešāva mutē. Bija gards, un sieviete tīksmē aplaizījās.
Tā kā snigt sāk, – ienākot teica Dagnija, un uz sliekšņa pamatīgi nodauzīja kājas.
Būtu jau arī laiks, tak jau novembris, – attrauca Lonija, un atsāka pusvārdā pārtraukto sarunu. – Zini, ko vēl gribēju teikt par tiem ārstiem. Tādu nabadziņu kā mani atrast būs grūti. Un, kas pats trakākais, ka neviens netic!
Ei nu, kurš tad netic! Tev tikai pašai tā liekas, – pasmaidīja Dagnija, sparīgi kuldama balto krējuma masu.
Kā tad! Jāzeps jau nu noteikti netic. Viņš vienmēr tā nejauki smīn, kad par savām bēdām stāstu, – izsaucās Lonija gandrīz vai dusmīgi. – Visi domā, ka esmu slinka, un visas tās vainas man no mazkustības un pārmērīgas ēšanas. Bet viss taču ir otrādi. Kā mazliet par strauju paejos, tā sirds gurst, kā pārāk smagu paceļu, tā pakrūte sāp. Nevienam es tādu likteni nenovēlu. Nevienam, – Lonija nobeidza, pēdējos vārdus īpaši uzsvērdama. Brūnās acis dusmīgi savilkto uzacu apakšas raudzījās māsā tik izaicinoši, it kā tieši viņa būtu tā pati neticīgākā no visiem.
Namamāte droši vien vēl daudz ko būtu pastāstījusi par savām kaitēm, taču pagalmā nodūca un spēji apklusa motors. Guļamistabas durvīs parādījās Jāzeps. Vēl gan bāls un iekritušiem vaigiem, arī gaitā nedrošs un mazliet trīsošām rokām, tomēr jau dzīvīgu mirdzumu acīs un sirsnīgu smaidu lūpās. Gaviļnieks nebija paspējis tikt līdz koridora durvīm, kad tās atvērās pašas, un vedekla Žanna iestūma istabā pagaidām vienīgo Jāzepa Breģa mazbērnu – sārtvaidzi Lindu. Meitenei rokās bija tik liels dekoratīvu zaļumu un baltu neļķu pušķis, ka viņa to tikko spēja noturēt.
Ej, dod vectēvam puķes, – māte mudināja, taču mazā neklausīja. Sen neredzēto cilvēku tuvuma apmulsusi, viņa stāvēja, ziedus krūtīm cieši piespiedusi, un caur pieri dusmīgi blenza vecajā vīrā.
Tāds kā joks! Pati taču gribēji pie vectētiņa, bet nu, kad esam atbraukuši, tad vairs neproti uzvesties, – Žanna kaunināja.
Lai nu paliek, – samierinoši pasmaidīja Jāzeps, – Sen jau neesam tikušies. Laikam esi mani piemirsusi, bet gan jau vakara gaitā mēs atkal sadraudzēsimies, – viņš teica, noliekdamies pie bērna.
Ar vienu roku Jāzeps ņēma ziedus, ar otru sniedza meitenei šokolādi. Nevarētu teikt, ka mazule par vectēva dāvanu īpaši priecātos, tomēr saldumi viņai noteikti patika labāk nekā puķes.
