73. Un kāpēc ne? Mums abiem kopā taču bija tik jauki. Vai tiešām tu domā, ka tas nevarētu turpināties, – jautāja Ints, kļūdams nopietns.
73.
Un kāpēc ne? Mums abiem kopā taču bija tik jauki. Vai tiešām tu domā, ka tas nevarētu turpināties, – jautāja Ints, kļūdams nopietns.
Apdomā taču, ko tu runā! – sašutusi izsaucās Lana. – Tev ir sieva un man ir vīrs. Tev ir bērns un man ir bērns. Tev būs vēl viens bērns un arī man būs ģimenes pieaugums. Vai tie nav pietiekami argumenti, lai atstātu visu tā, kā ir?
Tu taču pati netici tam, ko saki, – pasmīnēja Ints, vērīgi ielūkodamies sievietes acīs. – Esmu pārliecināts, ka tu vairs nemīli Olafu. Arī mana sirds ir tukša. Mēs, divi tukšinieki, taču lieliski papildinātu viens otru un abi būtu ieguvēji. Vai tiešām tu to nesaproti?
Bet, Int, – Lana iesāka, taču tālāk netika, jo vīrietis viņu strupi pārtrauca:
Jā, Int! Visi grib tikai mācīt. Reizēm man šķiet, ka šajā mājā visi ir pret mani sazvērējušies. Sieva tikmēr dauzījās apkārt, kamēr tika slimnīcā. Dievs vien nu zina, kas no tā gaidāmā bērna iznāks. Bet pamēģini viņai kaut vārdu iebilst, tūdaļ spuras gaisā. Sievasmāte skraida riņķī pa pagastu kā korvalolu pārdzērusies. Tauta smejas, ka drīz saimniekos nevis “Rateniekos”, bet “Pabērzos”. Olafs reizēm mani pazīst, citreiz atkal tāds kungs, ka neej par tuvu. Ar to var runāt tikai par meitiešiem, un arī tad jāuzmanās, ka ko ne tā nepasaki. Bērni? Jā, tie jau nu ir labi, bet viņiem manas problēmas vēl par smagu. Ar cerībām es skatos uz tevi, bet tu…
Int, es gribu, lai mēs vienmēr paliktu labi draugi, – attrauca Lana, pūlēdamās saglabāt mieru.
Un es gribu strādāt – iesaucās Ints. – Strādāt tā, lai tiek prieks pašam un dzīve “Rateniekos” iet uz augšu. Bet, lai es to piepildītu, man ir jāzina, kam es to daru. Dzejniekiem ir mūzas. Man arī vajag kādu, kurš novērtē, paslavē, samīļo. Es esmu gatavs strādāt “Ratenieku” labā dienu un nakti, bet man vajadzīgs kāds, kurš mani saprot un atbalsta. Tu, Lana, esi vienīgais cilvēks šajā mājā, kura dēļ ir vērts pūlēties, – vīrietis teica un pievilka sievieti sev cieši klāt. Lūpas sniedzās aizskart viņas lūpas. Saņēmusi visus spēkus, Lana izrāva roku no vīrieša tvēriena un atvēzējās. Inta vaigu ķēra pļauka.
Lievenī atskanēja soļu dipoņa un skaļa kāju dauzīšana. Bija atgriezušies Dagnija un meitenes. Ints un Lana saskatījās. Abi bija satraukumā piesarkuši. Acis mirdzēja. Sieviete steigšus pielēca kājās, saglauda matus un noslaucīja priekšautā vaigus. Vīrietis noklepojās.
Pirmie istabā ievēlās skuķi. Viens otru pārtraukdami, tie tūdaļ sāka stāstīt, cik jauki ciemos gājis un ar kādām gardām lietām baroti.
Lonijas tante mums sacepa ābolmaizi, – jūsmoja Alla un piebilda, ka arī Lanai esot viens gabals atvests.
Un viņiem ir jauns televizors! Kad mums būs daudz naudas, arī mēs tādu nopirksim, – iesprauda starpā Madara.
Un teliņš viņiem ir un pusaugu zoslēni un vistas, – neatlaidās Alla.
Aizveries, sīkā, mums arī ir teļš, – mazo pikti pārtrauca lielākā māsīca.
– Es neesmu nekāda sīkā, – Alla enerģiski iebilda.
Bet liela tu arī vēl neesi. Kad vakar iegriezi pirkstā, tad brēci kā kauta, – Madara vīzdegunīgi aizrādīja.
Meitenes, beidziet bārties, – sarāja Dagnija, pār slieksni kāpdama. Intu ieraudzījusi, viņa kļuva priecīga.
Znotiņš arī mājās, – viņa teica īpaši saldenā balsī. Varu tevi iepriecināt. No Lonijas piezvanīju Kristiānai. Viņa jau rīt vai parīt brauks mājās.
Tad sieviete ieskatījās vīrietī vērīgāk un kļuva nopietna.
Kas jums te noticis? Vai kāda nelaime, – viņa jautāja, no Inta skatienu nenovērsdama.
Nekas sevišķs, – tas attrauca, pūlēdamies izlikties bezbēdīgs.
Šodien tāds vējains laiks. Laikam būšu gaterī mazliet sasalis.
***
Bija pirmā reize, kad Olafs uzkavējās kafejnīcā līdz darbdienas beigām. Viņš pats nebūtu atļāvies šādu pārdrošību, taču Imandra uzstāja. Steidzīgā gaitā pie galdiņa pienākusi, viņa bez mazākās stomīšanās paziņoja: – Man būtu patīkami, ja tu sagaidītu, kamēr es beidzu darbu!
Šie daži vārdi un nebēdnīgais smaids padarīja Olafu vai traku, tomēr ārēji sejā nepakustējās ne vaibsts.
Lai notiek, kā tu vēlies, – viņš smaidot teica un turpināja pacietīgi skrubināt vistas stilbiņu.
Tomēr solījumu nebija nemaz tik viegli izpildīt, jo, kā jau piektdienas vakarā, viesi nesteidzās izklīst. Olafu apkārt notiekošais interesēja maz, jo viņš vēl gandrīz nepazina vietējo publiku. Tā nu vīrietis sēdēja un garlaikoti sūca brendiju, kad pie pašas auss izdzirda zobgalīgu:
Hellou, sieviešu nīdēj! Vai nepiedāvāsi man piesēst?
Galvu nepagriezis, Olafs zināja, ka jautātāja ir Sanita.
