– Nu tad – lai jums labi smeķē, – viņa teica, tikko manāmi pietvīkusi.
66.
– Nu tad – lai jums labi smeķē, – viņa teica, tikko manāmi pietvīkusi. Svešā vīrieša takts un atturīgā laipnība viņu apbūra arvien vairāk.
Olafs juta, ka ir radījis sievietei labu iespaidu. Intuīcija viņam vēstīja, ka pats galvenais nu ir visu nesabojāt ar kādu neveiklību. Tāpēc vīrietis pārvarēja izsalkumu, vilcinājās uzsākt maltīti. Pacēlis glāzi, viņš brīdi vēroja, kā ķiršsarkanais dzēriens mirguļo sveču gaismā, tad teica:
– Jau gudrais Epikūrs ir teicis, ka vīns ir dievu, aristokrātu un veiksmes lutekļu dzēriens. Šajā mirklī es to sajūtu tik skaidri kā vēl nekad agrāk.
– Vai tiešām? – ieinteresēti jautāja Imandra, arī paņemdama glāzi.
– Protams! Kas gan ir bagātība un nabadzība, dzīvība un nāve, jaunība un vecums? Tikai mūsu iedomas. Patiesībā mēs katrs esam tāds, kāds uzdrīkstamies būt savās domās. Es šobrīd uzdrīkstos justies laimīgs, – pavīpsnāja Olafs.
– Cik dīvaini vārdi, – pasmaidīja Imandra. – Varbūt paskaidrosiet tuvāk?
– Protams! Vakar bija darbs, kas nesagādā man nekādu prieku. Rīt es mazliet atpūtīšos un uzkrāšu spēkus nākamajai darba nedēļai, kas man tāpat nesola neko jaunu un saistošu. Taču šobrīd es varu būt viss, kas vien vēlos. Vēl jo vairāk tāpēc, ka man līdzās ir pasaulē visapburošākā sieviete, – Olafs atbildēja un šķelmīgi ieskatījās Imandrai acīs.
Samulsusi, viņa nolaida plakstus. Taču tas ilga tikai īsu brīdi, tad sieviete pasmaidīja savu nedaudz augstprātīgo smaidu un teica:
– Varbūt tomēr ēdīsim?
– Ēdīsim gan, – piekrita Olafs.
– Nevar taču pieļaut, ka laipnās saimniecītes meistardarbs iet postā.
Brīdi ēda klusēdami, tad atkal ierunājās Imandra.
– Un jūs tiešām esat dejojis naktsklubā? – viņa jautāja.
Olafs piekrītoši pamāja, tomēr neko nebilda. Imandra ar to nebija mierā.
– Man vienmēr ir patikuši naktsklubi un tieši tāpēc, ka tajos ir deju programmas. Taču, jūs man piekritīsit, tās nav parastas dejas, bet erotiski priekšnesumi, kuru uzdevums ir skatītājus attiecīgi noskaņot. Vai tas jums nešķiet, hm, mazliet…
Imandra saminstinājās, atskārtusi, ka šādas sarunas var gluži netīši izprovocēt vīrieti uz nevēlamām vaļībām. Taču Olafs bija gana gudrs, lai tik labi uzsākto neizbojātu. Viņš gluži labi saprata, ka sieviete nav nemaz tik droša un par sevi pārliecināta, kāda grib izlikties.
– Nē, man tas nešķiet ne nepieņemami, ne amorāli, – vīrietis rāmi pasmaidīja un izdzēra vēl malku vīna. – Neviens jau neko neuzspiež ar varu. Pelēkā masa, kurai atkailinātus ķermeņus redzot, svilst asis, parasti šādās iestādēs neiegriežas, jo vakariņo mēreni dārgos krogos. Klubos nāk publika, kas ir pietiekami turīga, tāpēc par sevi pārliecināta. Šie cilvēki alkst pēc kaut kā pikanta, kas ļautu aizmirst sarežģītu problēmu pilno ikdienu. Es nedomāju, ka ir amorāli sniegt cilvēkam to, pēc kā viņš alkst.
Imandra pasmaidīja. Brīdi viņa virpināja pirkstos glāzi, tad it kā starp citu teica:
– Laukos gan tas laikam neietu cauri.
Pēc balss intonācijas Olafs nojauta, ka sievietei šis jautājums ir ļoti svarīgs.
– Un kāpēc gan ne, – viņš paraustīja plecus. – Pat visnoplukušākā miestā ir gan pelēkā masa, gan tādi, kuri vēlas vairāk nekā ikdienā pieņemts un atļauts. Jautājums ir – kā to pasniedz.
– Kā jūs to domājat? – jautāja Imandra, joprojām ar glāzi spēlēdamās.
– Pavisam vienkārši: neviens neko neiebildīs, ja priekšnesumi tiks sagatavoti tikpat augstā līmenī kā Rīgā. Lauku problēma šobrīd ir banalitāte, ko diktē nabadzība. Ja te ko dara, tad parasti domā nevis par kvalitāti, bet par to, lai būtu iespējas lētāk, – paskaidroja Olafs, kuram glaimoja iespēja būt padomdevēja lomā.
– Nabadzība arī ir reāla problēma, – aizrādīja Imandra, sajutusies aizskarta.
– Biznesā atlaižu nav! Vai nu piedāvā labu preci un pelni, vai arī paliec tukšiniekos, – Olafs palika pie sava.
Gandrīz nemanāmi telpā ieslīdēja saimniece un novāca otrā ēdiena traukus. Pēc īsa mirkļa galdā parādījās deserts – augļi ar putukrējumu.
