62. Tomēr, pagasta centrā nonākusi, Dagnija nenogriezās uz “Miķelīšiem”, kur tobrīd mita Jānis, bet devās uz “Pabērziem”.
62.
Tomēr, pagasta centrā nonākusi, Dagnija nenogriezās uz “Miķelīšiem”, kur tobrīd mita Jānis, bet devās uz “Pabērziem”.
Breģiem nebija suņa, tāpēc nācēju nesagaidīja laukos tik ierastās niknās, brīdinošās vai garlaikotās rejas. Pagalmā neredzēja neviena cilvēka. “Pabērzi” vispār likās kā izmiruši, jo pat vējš nešūpoja kailos ābeļu zarus. Vienīgi vistas slinki pārstaigāja nokopto dārzu, šur tur pakašādamās, cerībā atrast graudu vai kādu tārpu. “Vai tiešām man, tik tālu gabalu nākušai, būs tūdaļ jādodas projām,” Dagnija pukojās, uz lieveņa nonākusi.
Tomēr, rokturi nospiežot, durvis padevās. Nāsīs iesitās sasmakuša gaisa šalts, kas oda pēc vārītiem cūku kartupeļiem un piesvīdušām vilnas zeķēm. Kārtība, ko Dagnija ar tādām pūlēm bija ievedusi, māsas jubileju gaidot, likās pagaisusi bez pēdām. Koridorā uz grīdas atkal rindojās cūkēdiena un govju barojamie spaiņi. Tiem līdzās mētājās dažāda izmēra un krāsas apavu kaudze. Pakaramais pie sienas bija tā apkrauts, it kā šajā namā mājotu vesela strēlnieku rota.
Tikpat bēdīga aina Dagniju sagaidīja virtuvē. Uz galda vēl atradās nenovākti brokastu trauki. Netīru trauku kaudze arī izlietnē un uz grīdas plītspriekšā. Bufete nokrauta ar cukura, miltu, sāls un vairākām citām pakām, par kuru saturu varēja tikai minēt. Pēc visa šī haosa putekļi, kas kā samtains auts klāja mēbeles viesistabā, Dagniju vairs nepārsteidza. Žigliem soļiem šķērsojusi telpu, viņa atvēra māsas guļamistabas durvis. Gultā kaut kas sakustējās.
– Lonij, mīļā, vai tu vēl dzīva, – līksmi iesmējās Dagnija un metās apsveicināties. – Jums mājās šobrīd tāda nekārtība, ka varētu domāt – te vairs neviens nedzīvo.
– Varētu gan tā teikt, māsiņ, ka māja tiešām stāv gandrīz vai tukša. Man ir tik slikti, ka nemaz netieku no gultas ārā. Margots aizbrauca uz kaut kādu tur draudzes saietu, bet Jāzeps, nu, kas viņa gaitas zina, – māsa gurdā balsī paskaidroja, kad beidzot uzradies kāds klausītājs.
– Tā jau es domāju. Satiku veikalā Līviju, taču viņa nevarēja par tevi neko pastāstīt. Teica, ka abas neesot sen redzējušās, – pasmaidīja Dagnija.
– Neesam gan, sen neesam tikušās, – piekrita Lonija. – Viņai jau saimniecība daudz lielāka nekā mums, tāpēc nav laika pa pasauli apkārt skraidīt. Un man atkal tā veselība…
– Vai ar tevi tiešām ir tik slikti? – pārjautāja Dagnija.
– Kā tad! Vakar sāpēja pakrūte un tik nešpetni, ka nekā darīt. Šodien atkal dur krustos. Pēdējā laikā dzīvoju vienās mokās, – atrauca Lonija, īpaši uzsvērdama pēdējos vārdus.
– Bet, ja jau ar tevi ir tik slikti, tad tak ir jāiet pie ārsta, – aizrādīja Dagnija. Par atbildi Lonija tikai rūgti pasmējās.
– Vai nu, mīļā, neesmu jau gana izgājusies! Bet, kad organisms sāk brukt, tad dakteri maz ko vairs var palīdzēt. Vienu lietu ārstē, otru samaitā. Vaī – ī, ko neesmu izcietusies, – viņa atmeta ar roku. – Taisni acīs gan nesaka, bet es taču jūtu, ko domā: slinka! Jāzepam pat nekādi nevaru iestāstīt, ka tā draņķa govs jāpārdod. Jēgas taču no viņas nav, bet klapatu – vai cik! Bietes jāravē, siens jāpļauj, par analīzēm un potēm jāmaksā, spēkbarība jāpērk, rītos un vakaros jāpabaro un jāizslauc. Ārprāts, kas darba! Bet galā iznāk, ka tas piens nevienam nav vajadzīgs, jo es nevaru dzert, Jāzepam negaršo, bet valdība labāk ieved no ārzemēm.
– Jā, grūti tev ir, – Dagnija piekrita.
– Grūti nav īstais vārds, bet iestāsti to Jāzepam, – izsaucās Lonija, priecīga, ka kāds tomēr atbalsta viņas domas.
– Zinātnieki izpētījuši, ka lielākā daļa slimību ceļas no tā, ka cilvēks nedzīvo pēc savas iekšējās balss, bet pakļaujas citu gribai. Tev vajadzētu mēģināt izprast, ko dari nepareizi, un vispirms labot to. Varbūt, ka viss pārējais tad atrisinās pats no sevis, – domīgi iebilda Dagnija. To dzirdot, Lonija sapīka.
– Tas ir dikti gudri teikts: pakļaujas citu gribai, – viņa aizrādīja. – Es par tika augstām lietām nedomāju. Gribu dzīvot tā, lai visiem būtu labi. Ne ar vienu nestrīdēties, nevienam nebūt par nastu. Bet laikam jau tas ir pārāk daudz no dzīves prasīts.
