Lana paklausīja. Alla un Madara bez parastās aušošanās ieņēma vietas uz sola galda kreisajā pusē. Dagnija apsēdās viņām pretī. Uz brīdi telpā iestājās svinīgs klusums.
55.
Lana paklausīja. Alla un Madara bez parastās aušošanās ieņēma vietas uz sola galda kreisajā pusē. Dagnija apsēdās viņām pretī. Uz brīdi telpā iestājās svinīgs klusums. Taču tas nenomāca, kā parasti notiek līdzīgos gadījumos, kad svešos apstākļos nonākuši, cilvēki sāk kautrēties par katru straujāku kustību vai skaļāk izteiktu vārdu. Viešņas juta, ka viņās iestrāvo labestīgs miers, ar kuru, šķiet, bija pārpilna gan vecā māja, gan visa tās apkārtne.
– Ēdiet nu, mīļās meitenes, – mudināja Jansonmāte, medus pilnu bļodu galda vidū nolikdama. Tūdaļ tai līdzās parādījās arī māla krūze un piecas mazākas krūzītes. Kamēr Dagnija salēja visiem vēso pienu, Jansonmāte jau bija sagriezusi rudzu maizi. Viņa jau grasījās apsēsties līdzās Dagnijai, taču Lana neļāva.
– Nē, jūs esat šīs mājas saimniece, tāpēc jūsu vieta ir galda galā, – viņa teica un piecēlās. Jansonmāte arī nepretojās.
– Kāds man ir prieks, ka jūs atnācāt! – viņa vēlreiz apliecināja un uzsmaidīja pēc kārtas katrai no viešņām. Alla un Madara pietvīka. Viņas nebija radušas pie tik cieņpilnas attieksmes. Tā lika sajusties lielākām un nozīmīgākām.
– Meitenes laikam jau skolnieces, – Jansonmāte piezīmēja, bērnus vērīgi nopētīdama.
– Jā, Alla mācās pirmajā, Madara ceturtajā klasē. Pa nedēļu dzīvo skolā, bet sestdienas un svētdienas pavada mājās, – steidza paskaidrot Dagnija.
– Slikti gan, ka bērniem jau tik agri jāpamet mājas, – nogrozīja galvu Jansonmāte, tad uzsmaidīja meitenēm: – Nekas, jūs taču esat divas. Viena otrai palīdzat un viena otru aizstāvat, vai ne tā?
Meitenes saskatījās. Gluži tā jau nu nebija, kā šī lādzīgā sieva teica. Tomēr viņas varēja pacensties un sirsnīgo vēlējumu piepildīt.
– Labi nav, bet nav arī citas izejas, – noplātīja rokas Dagnija.
– Jā, tas nu ir galīgi aplam, ka laukos vairs nav nekāda sabiedriskā transporta, – piekrita Jansonmāte.
– Kaut gan, kad es augu, tad arī tāpat bija. Tēvs mani, gluži tikpat lielu kā Madara, pirmdienas rītā uz skolu aizveda un piektdienas vakarā atveda. Nepatika jau man tas ļoti. Reizēm nedēļas vidū atskrēju mājās ar kājām…
Alla un Madara ieinteresēti pavērās Jansonmātē. Vai tas varēja būt, ka šī vecā sieva kādreiz bijusi tikpat maza kā viņas un turklāt vēl tāpat mocījusies ar skolā iešanu? Diezin vai. Drīzāk meitenes tad bija gatavas noticēt, ka viņa ir tā pati Laimes māte, par kuru Dagnija stāstīja tik jaukas pasakas. Katrā ziņā, Jansonmāte bija vismaz tikpat sirma un smaidīja tikpat sirsnīgi. Turklāt viņa cienāja ar tik garšīgu medu, kādu meitenes vēl nekad nebija ēdušas.
Pēkšņi klusumā pārtrauca dziedoši tinkšķi, kas ieskanējās kaut kur aiz sienas.
– Vai, mans pulkstenis! Skriesim nu, bērni, apskatīsim to brīnumu, – izsaucās Jansonmāte.
Pēc mirkļa visas sievietes jau stāvēja šaurā, siltā, pēc bišu amoliņa smaržojošā guļamistabā un ieinteresēti vēroja, kā ik pa brīdim aprūsējušās skārda durtiņās galvu pabāž tikpat aprūsējis putniņš un piesmakušā balsī noskandina: “Ku – kū.” Aizmirsušas par pieklājību, meitenes pie katra iznāciena sajūsmā smējās.
– Tas ir mans draudziņš. Viņš man naktī laiku priekšā pasaka un neļauj aizgulēties, kad esmu nolikusies diendusā, – Jansonmāte smaidot skaidroja, bērniem galvas sirsnīgi noglauzdama.
– Vai, dieviņ, jau divpadsmit! – izsaucās Dagnija, un vairs nebija pie galda piedabūjama. – Gribētos jau vēl pasēdēt, bet nav vairs vaļas. Laikam jau ar gadiem laiks skrien ātrāk, jo neko vairs nepaspēju padarīt, – viņa teica, kā taisnodamās.
– Ar mani ir taisni tāpat. Lai kā skrienu, taču beigās redzu, ka turpat uz vietas vien mīņājos, – piekrītoši pamāja Jansonmāte.
– Nu jums jau nu gan nav ko sūdzēties. Pļavas nopļautas, māja uzkopta, pagalms saposts kā bilde, – iebilda Dagnija apbrīnas pilnā skaudībā.
– Mana darba tur nav nekāda. To visu bērni un mazbērni, – Jansonmāte rāmi atteica. Tad labsirdīgi iesmējās: – Bet es gan arī neļauju viņiem sēdēt, rokas klēpī salikušiem. Kā atbrauc, tā tūdaļ lieku pie darba.
