Dagnija atkal pasmaidīja un vērīgi ieskatījās Lanai acīs. – Bet saki, vai vienīgi bailes no bada liek tev darboties?
54.
Dagnija atkal pasmaidīja un vērīgi ieskatījās Lanai acīs.
– Bet saki, vai vienīgi bailes no bada liek tev darboties? Vai tu nejūti prieku, redzot, kā pašas sagādātās ievārījuma burkas sagulst pagraba plauktos, kā pildās spainis, skābst gurķi? Nākamajā gadā mums būs arī pašiem savi kartupeļi un saknes, tad par ziemu vispār nebūs jābaidās. Vai tas viss tev nesagādā prieku? – viņa jautāja.
– Mammu, tas ir vecmodīgi, – aizrādīja Lana. – Tā mēs varam te, savos “Rateniekos”, kulties, bet visā pasaulē tā sen vairs nedzīvo. Tur pienu pērk paciņās un kartupeļi ir tīri nomazgāti un safasēti glītos plastmasas maisiņos.
– Jā, bet kāds taču pienu tajā pakā ielej un izaudzē kartupeli, ko smukajā maisiņā iebērt, – iebilda Dagnija.
– Piekrītu, bet kāpēc tiem, kas to par santīmiem dara, ir jābūt mums? – neatlaidās Lana.
– Un kāpēc tie nevarētu būt tieši mēs? – atjautāja Dagnija un uzlūkoja vedeklu tik tieši, ka tā samulsa.
– Katram putnam ir vajadzīga sava ligzda. Un nav svarīgi, pilsētā vai laukos viņš to vij. Kā vienā, tā otrā vietā pie labklājības var nonākt vienīgi ar godīgu darbu, kuram tu ziedo sevi visu. Ja mūsu Latvijā cilvēki tiek dalīti pilsētniekos un lauciniekos, bagātajos un nabagajos, latviešos un citās tautībās, tad tas ir pilnīgi aplam. Dieva priekšā mēs visi esam vienādi, un tā tam vajadzētu būt arī virs zemes!
Dagnija apklusa. No lielās runāšanas un straujās iešanas viņa bija aizkususi. Klusēja arī Lana, iespējams, pārdomādama tikko dzirdēto. Meitenes jau bija sasniegušas mežmalu un ceļmalas avenājos meklēja kādu nejauši aizķērušos ogu.
Tūdaļ aiz meža sākās “Kraujiņu” pļavas. Gludi nopļautas un nu jau krietni atzēlušas, tās izskatījās kā vēlīnajā rudens saulē balināties izklātas rūsgani zaļas seģenes. Pašas mājas atradās plašā, bļodai līdzīgā iedobē un tik tuvu Gaujai, ka siltās vasaras naktīs pa atvērtajiem logiem varēja sadzirdēt krastmalas kalmju vienmērīgo čaboņu. Vecās ābeles bija tik dāsni sakuplojušas ap saimniecības ēkām, ka, no tālienes raugoties, “Kraujiņas” nemaz nebija redzamas.
Viesu tuvošanos pirmais pamanīja mazs, gaišbrūns šunelis garu spalvu, kas svētdienīgā mierā apstaigāja gludi pļautā mauriņa malā ierīkotās dāliju un rožu dobes. Svešu smaku saodis, suns pasita gaisā purnu, tad saslēja ausis. Pārliecinājies, ka nekļūdās, viņš beidzot dažas reizes ierējās. Likās, mājas sargs grib teikt: es neesmu nikns, bet stingrs gan. Pēc īsa brīža dzīvojamās ēkas durvīs parādījās Jansonmāte.
– Vai, kādi mīļi ciemiņi! – viņa priecīgi izsaucās, nācējus pazinusi. Sīkā, grumbu izvagotā sejiņa atplauka sirsnīgā smaidā.
– Mēs laikam nelaikā. Jūs, cik redzu, pošaties kur iet, – atvainodamās pasmaidīja Dagnija.
Jansonmāte tiešām izskatījās tā, it kā būtu visu rītu rūpīgi posusies. Sudrabaini sirmie mati, kas sniedzās sievietei līdz pleciem, lieliski izskatījās uz gaišsārtās mohēras jakas fona. Brūni svītrotos vilnas svārkus rotāja sniegbalts linu priekšauts ar pašas aptamborētu malu. Kājas sildīja baltas vilnas zeķes, adītas greznā mežģīņu rakstā.
Patiesībā Jansonmāte nedomāja iet nekur.
– Svētdiena taču, tad jau gribas izskatīties glītāk, – viņa smējās, tad prātīgi piebilda: – Labi gan, ka jūs beidzot atnācāt. Man jau palika par grūtu ar abām gotiņām galā tikt.
Tomēr tūdaļ uz kūti viņas vēl negāja.
– Ja jau man pēkšņi tādi jauki ciemiņi gadījušies, tad nu gan nevaru laist projām nepacienājusi, – Jansonmāte teica neviltotā sirsnībā.
– Ienāciet nu, mīļie draugi, istabā. Man ir tikko sviests medutiņš. Meitenēm taču medus garšo, vai ne?
Alla un Madara abas reizē priecīgi iespiedzās. Jansonmāte vēlīgi pavēra nama durvis, un viešņas nonāca plašā, gaišā virtuvē, kas smaržoja pēc kardamona un graudu kafijas. Gluži kā pagalmā arī te katra lieta bija rūpīgi nolikta savā vietā. Pie nesen balsinātajām sienām piestiprinātajos koka plauktos rindojās baltas porcelāna krūzītes un šķīvji. Pie loga novietots garš, tīri nomazgāts koka galds. Katrā pusē tam pa solam sēdēšanai. Galda galā uzmanību saistīja masīvs ozolkoka krēsls.
– Tas gan laikam ir ļoti vecs, – sajūsmā izsaucās Lana, izgriezumiem rotātajai atzveltnei roku pārlaizdama.
– Jā, meitiņ, uz tā vēl mans vectēvs ir sēdējis, – Jansonmāte pasmaidīja un atvilka sēdekli no galda. – Ja vēlies, vari izmēģināt. Daudz gudru un mīļu cilvēku tajā ir sēdējis.
