Bija vēss, taču vīrietis to nejuta. Viņš kāri elpoja miklas zāles, jau salnu skartu lapu un ābolu smaržas piesātināto gaisu.
46.
Bija vēss, taču vīrietis to nejuta. Viņš kāri elpoja miklas zāles, jau salnu skartu lapu un ābolu smaržas piesātināto gaisu. Kaklā bija iestrēdzis rūgts kamols. “Muļķis! Kāds es esmu bijis muļķis,” Jāzeps atkārtoja, klausīdamies, kā no dusmām un kauna pašam pret sevi dun deniņos.
Atmiņas drāzās caur smadzenēm trakā ātrumā, izgaismodamas arvien jaunas un jaunas dzīves ainas. Vija ar tikko dzimušo Margotu rokās. Edmonds šūpojas uz kājas no darba pārnākušajām “tētem” un smej dzidrus un neviltotus bērna smieklus. Visa ģimene kapusvētkos. Mazais Vismants saposts caku cakās kā tāda lelle. Katrs mirklis no aizgājušajiem laikiem Jāzepam nu likās nenovērtējama bagātība. Kāpēc tā nebija toreiz, kad pēc kārtējā strīda viņš aizgāja, smagi aizcirzdams durvis un sevī nozvērēdams nemūžam vairs neatgriezties?
Protams, viņi ar Viju nebija īpaši saskanīga ģimene. Viņai patika labi ģērbties, vienmēr būt uzmanības centrā un uzturēties smalkā sabiedrībā. Viņam? Kas patika Jāzepam? Laikam jau viņam pats svarīgākais bija: būt visās lietās nevainojamam un dzīvot tā, lai neviens nevarētu teikt par Jāzepu Breģi un viņa ģimeni sliktu. Abu laulāto vēlmes bija savienojamas līdz brīdim, kad vīrietis gluži nejauši atklāja, ka sievai ir mīļākais.
Paklīdusi sieva vairs nevar būt nevainojama. Arī pievilts vīrs noteikti nav nevainojams. Lai gan Vija visu nožēloja un bija gatava laboties, Jāzeps nespēja piedot. Sievas nodevība bija ievainojusi viņu pašā vārīgākajā vietā. Šķietami saskanīgā kopdzīve vienā mirklī sašķīda tūkstoš nesavienojamās drumstalās…
Toreiz Jāzeps bija aizgājis lepni paceltu galvu. Vai tāds viņš jutās arī šobrīd? Vai jaunajā dzīvē bija izdevies atrast to, kas tik vieglprātīgi tika pazaudēts vecajā? Laikam gan ne. Pat tad, ja Lonija būtu vismīļākā, rūpīgākā un gādīgākā sieva pasaulē, nepietiktu, lai atlīdzinātu to, ko Jāzeps bija nodarījis saviem dēliem, Vijai un pats sev. Nespēdams piedot, viņš bija nogalinājis mīlestību.
Divas sāļas asaras noritēja pār vaigiem, satikās zem zoda, un bālajā mēness gaismā vizot, iekrita un pazuda vēsajā zālē…
* * *
Labi pazīdams cilvēka dabu, uzņēmuma īpašnieks Ozoliņu Dainis darbu gaterī plānoja tā, lai algu izmaksas notiktu piektdienu pēcpusdienās.
– Vai nu mani vīri kādi mūki, tak jau grib kādu mēriņu iedzert. Un nav jau žēl! Sestdienās un svētdienās lai dzer pilnu muti, bet – pirmdienās visiem jābūt skaidriem kā stikliņiem, – viņš smējās.
Gaidīdami laimīgo brīdi, vīri un sievas strādāja ar divkāršu centību, it kā gribēdami tā apliecināt, ka ir dažu desmitu apmērā aprēķināto latu samaksas cienīgi. Tomēr, darbā naigi kustoties, visi paslepen ausījās uz kantorīša pusi, kur aiz matēta stikla durvīm grāmatvedis rūpīgi pārskaitīja, krāva kaudzītēs un ievietoja aploksnēs naudas zīmes.
Un tad vienā mirklī kolektīvā izplatījās vēsts: algas izmaksa sākas! Kūkumus uzmetuši, gatera strādnieki cits pēc cita klusi nozuda kantorīša durvīs. Viņu sejas pauda: mēs jau nemaz nealkstam tā labuma, šajos grūtajos laikos, kad darba nav, cilvēkam jābūt priecīgam jau par to vien, ka viņam ļauj strādāt un nedzen prom. No kantorīša iznākot, sejas staroja laimē un apmierinājumā.
