Laimē starojošām acīm Inta paskatījās uz savu miesās vareno vīru. Viņai patika, ka Harijs pie netikumiem pieskaitīja arī seksu, jo dažus gadus atpakaļ šī problēma laulātajai draudzenei bija sagādājusi ne milzums galvassāpju.
42.
Laimē starojošām acīm Inta paskatījās uz savu miesās vareno vīru. Viņai patika, ka Harijs pie netikumiem pieskaitīja arī seksu, jo dažus gadus atpakaļ šī problēma laulātajai draudzenei bija sagādājusi ne milzums galvassāpju.
Vija bija ierīkojusies līdzās otram kaimiņu pārim. Gluži sveši jau nebija. Turklāt, gan Vija, gan Līvija strādāja skolā, tāpēc arī vielas sarunām netrūka. Vairāk gan runāja Līvija. Vija tikai klausījās un piekrītoši vai noraidoši māja ar galvu. Patiesībā viņa dzirdēja maz. Un arī nevēlējās dzirdēt. Ne jau tāpēc bija šurp braukusi, lai spriedelētu par jaunākajām izmaiņām izglītības likumā. Sievietes skatiens vērīgi pētīja Jāzepa jau krietni sirmo galvu un dziļu grumbu izvagoto seju. Sirds jau kuro reizi pati sev uzdeva jautājumu: kāpēc?
Vija taču nebija greizsirdīga, tāpēc arī Lonijas uzmācīgie centieni tuvināties Jāzepam viņu absolūti neuztrauca. Prasīgums? Jā, nu tā gan Vijai netrūka. Bet vai tad tas bija kāds grēks, ja sieva no vīra sagaidīja rūpes un atbildību par ģimeni? Kopš abu šķiršanās bija pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, tomēr sieviete joprojām jutās Jāzepam piederīga. Sen bija aizmirsušies laulības pēdējā gada strīdi un apvainojumi, dodami vietu kopīgi piedzīvotajiem prieka un veiksmes brīžiem…
Vija pasmaidīja. Jā, patiesi, tās taču bija atmiņas, kas viņus joprojām saistīja! Kopā pavadītais laiks, priecīgie un skumjie notikumi joprojām turēja savā varā, neļaudami pilnībā aiziet vienam no otra. Dēlu piedzimšana. Kopīgi iekārtotais dzīvoklis. Pirmā par abu cītīgi krāto naudu pirktā automašīna. No vienas puses, ikdienišķi sīkumi, no otras – visa cilvēka dzīve. Tik ļoti kādreiz gribējās ar kādu par to parunāt, taču vienīgi Jāzepam tas viss bija tikpat nozīmīgs kā Vijai. Pārējie katrs šķetināja savu pavedienu…
Pēkšņi Vija rūgti iesmējās, ar to ļoti pārsteigdama sarunbiedri, kura bija iegrimusi dziļdomīgā prātojumā par skolotāja misijas apziņas ciešo saistību ar algas palielināšanu.
– Mīļā, bet tu jau manī nemaz neklausies, – viņa aizrādīja, brīdi Viju jautājoši vērodama.
– Atvainojiet, esmu šodien mazliet nogurusi, – sieviete neveikli meloja. Taču Līvija tikai neticīgi pašūpoja galvu.
– Redzu gan, kāds tas tavs nogurums. Es jau arī brīnījos: kā nu tā – šķirtā sieva uz esošās sievas dzimšanas dienu ciemos brauc, – viņa teica.
– Tur nu gan nav nekā neparasta, – rāmi pasmaidīja Vija. – Savu reizi jau Lonija arī pie manis iegriežas. Nevarētu teikt, ka esam lielas draudzenes, bet arī nenaidojamies.
– Es jūs varu vienīgi apbrīnot. Citas šādā situācijā būtu viena otrai acis izskrāpušas. Es jau nu noteikti nevarētu tik rāmi sēdēt un vērot, kā mans bijušais vīrs aplido citu, – vaļsirdīgi atzinās Līvija.
– Jums vienkārši šādas iespējas nav bijis, – aizrādīja Vija, tad rāmi pasmaidīja. – Turklāt, ko tā var panākt? Ne es, ne Lonija vairs neesam tik jaunas, lai tā izrīkotos. Mans smilšu pulkstenis rāda, ka laiks strauji rit mazumā. Ir pienācis laiks piedot.
– Es jums pilnībā piekrītu, – dzīvi atsaucās Līvija, kurai nepārtraukti juka pilsētnieciskais “jūs” un laucinieciskais “tu”. – Tomēr es skaidri zinu: es tā nevarētu. Es tai otrai… Es viņai gan parādītu!
– Un paliktu zaudētājos, – rūgti pasmaidīja Vija. – Jūs runājat no savām precētas sievas pozīcijām, es pārstāvu šķirtenes. Ticiet man, mūsu vecumā – mēs abas taču esam puslīdz vienā vecumā, vai ne – nav nemaz tik vienkārši sastapt gudru, izskatīgu, asprātīgu, turīgu un visādi citādi patīkamu vīrieti. Ja nu reiz esi bijusi tāda muļķe un ļāvusi savai laulībai izirt, tad vismaz neiznīcini to labo, kas kopdzīves gados ir bijis.
– Jā – ā, – par atbildi gari novilka Līvija, tad sarosījās. – Tas laikam ir tā, kā tajos meksikāņu seriālos rāda. Vai jūs skatāties “Melno pērli”, – viņa dzīvi jautāja. Vija tikpat dzīvi atbildēja, ka viņai gan labāk patīk “Milagrosa”. Saruna bija ievirzījusies jaunā, abām pusēm daudz pieņemamākā gultnē.
Jāzeps ar saviem trim dēliem bija iekārtojies galda galā un sprieda par politiku. Visi jau bija krietni iesiluši, tāpēc mēles nu locījās viegli.
– Es nesaprotu, ko gan tā mūsu valdība domā – Krievijai acīs lēkt, – patiesi sašutis izsaucās Vismants, kas bija no visiem četriem visvairāk iesilis. – Vienmēr ir bijis tā, ka ar krievu “lāci” pasaule mēģina sadzīvot pa labam. Tāpēc es neticu, ka Latvija nu būs tā, kura šo milzeni noliks pie vietas.
– Sīkais, tu nekā nesaproti, – brālim roku draudzīgi uz pleca uzlicis teica Edmonds. – Neviens nedomā acīs lēkt, bet sevi kājām bradāt arī nevar ļaut…
– Es gan nekā nesajēdzu no politikas, tomēr domāju, ka nevar bāzt visu vienā maisā, – Vismants viņu strupi pārsauca.
