“Laikam kāds aizmirsis izslēgt,” nopukojās un devās izslēgt, un bija pārsteigta, kad, durvis paverot, skatienam pavērās vesela pinēju darbnīca.
38.
“Laikam kāds aizmirsis izslēgt,” nopukojās un devās izslēgt, un bija pārsteigta, kad, durvis paverot, skatienam pavērās vesela pinēju darbnīca. Pie sienām, saišķos sasietas, karājās balti notīrītas klūdziņas. Grīdu klāja mizas un atgriezti klūdziņu gali. Pašā telpas vidū uz zema ķeblīša sēdēja Jāzeps un sev raksturīgajā mierā darbojās ap groza karkasu, kas bija nostiprināts uz otra ķeblīša.
Dies” palīdz, – pārsteigta izsaucās Dagnija. – Nemaz nezināju, ka tu ar šādām lietām noņemies, – viņa mulsi piebilda.
Aiz nabadzības ne to vien iemācīsies, – labsirdīgi atsmēja Jāzeps.
Ei nu, tu jau nu gan vēl neesi nabags, – aizrādīja Dagnija.
Neesmu gan, bet vienīgi tāpēc, ka nepārtraukti funktierēju, kur un kā varētu kādu lieku grasi nopelnīt, – iebilda Jāzeps.
Vai mani arī neiemācīsi? – pajautāja Dagnija, vairāk gan jokodama. Taču Jāzeps atbildēja pilnīgi nopietni:
Kāpēc ne? Nāc un pamēģini!
Dagnija gan šaubījās, vai viņai kas prātīgs iznāks. Savulaik, ganos iedama, ne reizi vien bija mēģinājusi, tomēr neveiksmīgi. Pirkstiem nebija vajadzīgās veiklības un mazliet pietrūka arī pacietības. Jāzepa mudināta, sieviete beidzot tomēr piekrita un bija ļoti pārsteigta, kad redzēja, ka izdodas gluži labi. Kad viņa uzslavēja Jāzepu kā labu skolotāju, tas tikai pasmīnēja savu neizdibināmo smīnu:
Nu, tu jau arī esi laba skolniece. Katrā ziņā, daudz labāka nekā tava māsa. Tā te vienu dienu pasēdēja un tad veselu nedēļu gulēja un ārstēja sapūlētās rokas.
Lai gan pateikts bija rāmi un nopietni, tomēr Dagnijai likās, ka balsī jaušams izsmiekls. Sieviete skaidri juta, ka kaut kas šajā ģimenē nebija tā, kā vajadzēja būt.
Iesim istabā. Paliek mazliet vēss, – viņa teica, vilnas jakas stūrus ciešāk savilkdama.
Jāzeps tomēr vēlējās vēl palikt, un viņa namā atgriezās viena. Bija arī pēdējais laiks, jo lielais sienas pulkstenis viesistabā jau rādīja gandrīz vienpadsmit. Sevi manīt lika arī dienā pārgurušās kājas.
Nākamajā rītā jau pirms gaismas Dagnija bija augšā un tūdaļ ķērās pie mājas uzkopšanas. Tā kā saimniece sūrojās, ka trūkstot darbam piemērotu trauku, tad sāka ar virtuvi. Laikam jau tās pašas Lonijas mūžīgās slimošanas dēļ, te visi kakti bija piekaltušu šķīvju un pierūgušu ievārījuma burciņu pilni. Savukārt izlietnē jau krājās Tijas izmantotie kausi, bļodas, katliņi un gaļas dēlīši.
Margotam atvēlētajā istabā nekāda lielā kopšana nebija vajadzīga, jo viņš pats to reizi divās dienās pārslaucīja ar mitru lupatu. Turklāt telpa bija tik maza, ka tajā vieta iznāca tikai klavierēm, metāla gultai un sarkani krāsotam ķeblītim. Viss jaunā vīrieša apģērbs satilpa uz viena drēbju pakaramā un bija pakārts uz prāvas sienā iedzītas naglas.
