Ints kaut ko nomurmina par to, ka dejo slikti un tāpēc labāk noraugās notiekošajā no malas. Sieviete tikai pasmejas un saņem vīrieša satraukumā nosvīdušo plaukstu savā siltajā rociņā.
25.
Ints kaut ko nomurmina par to, ka dejo slikti un tāpēc labāk noraugās notiekošajā no malas. Sieviete tikai pasmejas un saņem vīrieša satraukumā nosvīdušo plaukstu savā siltajā rociņā. Pēc brīža viņi jau virpuļo līksmajā pulkā. Kā kārtīgam kavalierim Intam nu ir pienākums pavadīt savu dāmu mājās un saņemt arī nopelnīto algu…
Tik vienkārši tas viss bija sanācis, pašam Intam vairāk negribot, kā gribot. Jebkurš cits viņa vietā būtu ātri aptvēris situāciju un laikus raisījies vaļā no mīlas lietās pieredzējušās sievietes skavām. Taču Ints to nespēja. Tiklīdz Kristiāna paskatījās viņā savām rāmajām, skumju pilnajām acīm, vīriets sajutās kā mazs zēns, kurš par visu visvairāk baidās sadusmot vai sarūgtināt māti.
Protams, Intam nebija ko Kristiānai pārmest. Viņš pats taču bija tas, kurš pirmajās draudzības nedēļās alkaini apjūsmoja sievietes lūpu miklo sārtumu, matu zeltaini dzelteno mirdzumu, tumšbrūno acu reibinošās dzelmes un smaržas, kas līdzinājās cigarešu dūmu aromātam. Bet – vai tas bija tas, kā dēļ cilvēks iemīlēja cilvēku?
Diemžēl nekā cita, ko piedāvāt, Kristiānai nebija. Viņas garīgā pasaulīte nesniedzās tālāk par dzīvokļa četrām sienām un ķirurģijas nodaļas piesmakušajām palātām. Sievieti garlaikoja teātris un grāmatas, viņu neinteresēja māksla. Jā, Kristiāna labprāt skatījās video, taču tikai tad, ja filmā tika rādīts sekss vai vardarbība. Un vēl – viņa varēja stundām ilgi gulēt, raudzīdamās griestos un smēķēdama cigareti pēc cigaretes…
Vērtējot aizvadītos kopdzīves gadus, Intam pēkšņi likās, ka vienīgais gaišais mirklis ir Madaras piedzimšana. Mazas, cieši sažņaugtas dūrītes. Pie vēdera pierautas, neticami tievas kājeles ar nesamērīgi lielām pēdiņām. Bāli zilas ačteles, kas jau šķiet visu zinām un saprotam. Valgā mutīte nepārtraukti vaikstās, meklēdama dzīvības nodrošinātāju – mātes krūti. Savu pirmdzimto vērodami, jaunie vecāki nekādi nevarēja izprast, kā no tāda kusla nieciņa var izaugt liels, gudrs un skaists cilvēks. Bet izaug. Un pēc izskata tik ļoti līdzinās mātei, ka Intam, to iedomājot, sāpīgi sažņaudzas sirds…
Ak, jā, līdz ar Madaras piedzimšanu Kristiāna sāka mainīties. Nebija vairs tik maiga un pieglaudīga, dažreiz dusmojās bez kāda redzama iemesla. Citreiz atkal dienām staigāja drūma, pat mazākā nieka dēļ izplūzdama asarās. Lai kā Ints centās joprojām būt sirsnīgs, iejūtīgs un maigs, neko viņš vairs nevarēja izdarīt sievai pa prātam…
Un tad Kristiāna sāka dzert. Sākuma kopā ar draudzenēm, kamēr bērns pie kafejnīcas ratiņos gulēja diendusu. Pēc dekrēta atvaļinājuma atgriezusies darbā slimnīcā, viņa turpināja iedzert kopā ar kolēģiem. Iemeslu jau netrūka. Te jāatzīmē dzimšanas vai vārdadiena, te gadījusies kāda neveiksme darbā, un, muļķīgi smaidīdama, viņa bija tik līksma un vēlīga, ka Intam ne prātā nenāca ko aizrādīt. Drīzāk viņš bija priecīgs, jo kaut vai uz brīdi abu attiecības atkal bija tikpat mīļas kā iepazīšanās sākumā…
Tomēr drīz šis relatīvā miera periods beidzās. Sieva dzēra arvien biežāk un mājās nereti pārradās tik sareibusi, ka grābstījās gar durvju stenderēm un klupa pār niecīgākajiem šķēršļiem. Un tad vienā jaukā reizē viņa vakarā nepārradās vispār. Ints bija izmisis. Apzvanīja draugus, paziņas un sievas darba kolēģes. Kristiānai pēdas sadzina tikai ap četriem rītā. Izrādījās, viņa kādā paplukušā dzīvoklītī Vecrīgā svin atkalsaredzēšanos ar bijušajiem klasesbiedriem. Dīvainā kārtā septiņu cilvēku kompānijā viņa bija vienīgā sieviete…
Varbūt jau toreiz vajadzēja pielikt attiecībām punktu? Varbūt vajadzēja piespiest sievu iet ārstēties? Ints neizdarīja ne vienu, ne otru, jo nākamajā dienā pēc “plosta” Kristiāna likās nelaimīgākais cilvēks pasaulē. Ceļos nokritusi, viņa skūpstīja vīra rokas un raudāja tā, ka asaras straumēm plūda pār vaigiem, nesdamas līdz tušas sārņus. Tik aizkustinošu skatu redzot, pat akmens būtu iežēlojies, kur nu vēl Inta sievišķīgi jūtīgā un maigā sirds. Viņš augstsirdīgi piedeva notikušo un naivi cerēja, ka nu sieva sīvo neņems vairs mutē…
Bet, ak vai, kā Ints vīlās! Nepagāja ne mēnesis, un Kristiāna dzēra kā dzērusi. Neredzēdams citu izeju, vīrietis pierunāja dzemdēt vēl vienu bērnu, tā cerēdams vismaz uz laiku piesaistīt mājai un pasargāt no nelāgām kompānijām. Diemžēl, alkohola saindētais organisms nespēja veikt savu pamatfunkciju, tāpēc mazulis nāca pasaulē krietni pirms laika un nodzīvoja tikai dažas stundas. Nu Kristiānai rokas bija brīvas: viņa taču dzēra tāpēc, lai remdētu sāpes par zaudēto bērnu!
Ints smagi ievaidējās un iegrāba pirkstus kuplajos matos. Visa pēdējo gadu dzīve likās kā duļķains atvars, kurā vienas sāpes pārmāc nākamās, daudz lielākas un asākas.
