Spaiņus pie krūma pametušas, māsīcas skriešus metās pāri pagalmam, kur klētiņas galā iemīta taciņa izveda tieši uz smilšainās sēres.
17.
Spaiņus pie krūma pametušas, māsīcas skriešus metās pāri pagalmam, kur klētiņas galā iemīta taciņa izveda tieši uz smilšainās sēres. Milzīgs, pa pusei niedrēs ieaudzis laukakmens peldvietas malā bija meiteņu iemīļota uzturēšanās vieta.
Madarai patika sēdēt uz plakanās, saulē sasildītās virsmas un vērot, kā dzintaraini vizošā straume, pār akmeņu gultni traukdama, vietām veido sīkus vilnīšus. Tikai dažus soļus tālāk sākās rāms, ievām noaudzis līcis, kurā peldēties neuzdrošinājās pat pieaugušie. Straume te kļuva tumšbrūna un draudīgi murdēja, kā vārīties iesācis katls. Tā vairs nebija draiskule Gauja, kas, pār oļiem skriedama, čalo kā nebēdnīgs skuķis. Līcī upe glūnēja kā viltīga un ļauna sieva, gatava katru neuzmanīgo satvert un ieraut atvara dzīlēs.
– Re, manas lelles, – priecīgi izsaucās Alla un attupās ūdens malā, kur smiltīs bija sasprausti vairāki kalmju kāti gariem sakņu matiem.
Madara apsēdās ierastajā vietā uz akmens un apņēma rokām ceļgalus. Krūtīs atkal iesmeldza kā skumjas, kā žēlums. Kārtējo reizi pārņēma sajūta, ka viņa ir visu atstumta un nevajadzīga, vienīgā vainīgā visās likstās, ar kurām nesekmīgi cīnās ģimene. Ja nebūtu Madaras, vecākiem būtu vairāk naudas. Iespējams, mamma tad nedzertu un nebārtos ar tēti. Varbūt viņi vispār izšķirtos un sāktu savu, daudz laimīgāku dzīvi. Pat vecmāmiņa noteikti priecātos, ja vairs nevajadzētu rāties ar nepaklausīgo un spītīgo skuķi. Visiem būtu daudz, daudz labāk, jaukāk un ērtāk, ja viņas, Madaras, vairs nebūtu.
To atkāršot, gribējās kliegt tā, lai visa pasaule dzird: “Ja vien es spētu, ielīstu kurmja alā, izputētu no zemes virsas!Bet – es nevaru, man ir jādzīvo, lai gan skaidri zinu, ka visiem esmu par nastu!” Taču kliedziena vietā no pusaudzes krūtīm izlauzās nevarīgs, gārdzienam līdzīgs vaids, kas pārtapa skaļos šņukstos.
Izbijusies Alla pavērās uz akmens pusi. Redzēdama māsīcu raudam, mazā nometa lelles, pietecēja Madarai un aptvēra viņu savām sīkajām rociņām.
– Neraudi! Nu, neraudi taču, – viņa mierināja un pieglauda galvu māsīcas plecam.
Taču Madara nevis aprima, bet apķērās Allai ap kaklu un sāka raudāt pilnā balsī. Ne asaras, bet nedēļām krāti un neviena neuzklausīti vārdi tur pārtapa sālās straumēs un ritēja pār vaigiem. Tās vēstīja, cik alkaini meitene ilgojas pēc kāda, kurš saprot, piedod un apmīļo.
Vai to varēja sniegt tēvs? Laikam taču nē. Vienmēr kautrīgi piesarcis un bikls, viņš likās tikai kā garām ejot nejauši iemaldījies un uz pašas krēsla maliņas piemeties svešinieks. Dažreiz gan noglauda meitai galvu, taču kā kaunēdamies, kā par ko nezināmu atvainodamies. Madara bieži prātoja, cik labi būtu, ja notiktu brīnums, un viņas tēvs kļūtu tāds pats kā visi citi tēvi – drošs, pašpaļāvīgs, noteikts, prasīgs un dažreiz pat bargs. Taču, lai kā meitene vēlējās, brīnums tomēr nenotika. Tēvs, kuram taču vajadzēja būt ģimenes sargam un aizstāvim, pat bija saudzējams un žēlojams.
