– Vai nu tik traki ir, – pasmaidīja Dagnija. – Man gan šķiet, ka tā vaina pa daļai ir arī pašos vecākos. Vai tev nekad nav ienācis prātā, ka kaut ko esi darījusi nepareizi, Lāsmu audzinādama?
128.
– Vai nu tik traki ir, – pasmaidīja Dagnija. – Man gan šķiet, ka tā vaina pa daļai ir arī pašos vecākos. Vai tev nekad nav ienācis prātā, ka kaut ko esi darījusi nepareizi, Lāsmu audzinādama?
– Jā, man ir bijusi tāda sajūta, bet es tai neesmu ļāvusies! Ko tas vairs dod, ja saprotu, ka kaut kas nav bijis tā, kā vajag? Man ir jādomā par sevi. Manai sirdij nenāk par labu, ja dienām un naktīm bēdājos. Un tavai, mīļā māsa, arī ne, – Lonija aizrādīja.
– Tu esi apbrīnojams cilvēks, – izsaucās Dagnija. – Es gan nevaru tik mierīgi visu nolikt pie malas. Man sāp sirds par Kristiānu, kas nu ir smagi slima un, dievs vien zina, vai kādreiz vairs tiks vesela. Man sāp sirds arī par Olafu, kurš nu viens pats, varbūt pilnīgi bez naudas un neēdis pa Rīgu dauzās. Zini, man sāp sirds par Lanu un Intu “Rateniekos”. Kā viņi tiek galā? Vai var nopelnīt maizīti sev un trim bērniem?
– Nu, mīļā, par tiem nu gan tu neuztraucies, – māsu pārtrauca Lonija. – Tiem palaidņiem tikai ar sīkiem bērza žagariņiem, ar žagariņiem. Apdomā pati, tas Ints taču tāds kluss un mīlīgs puisītis likās, bet, skaties, noņem cilvēkam sievu. Bet tā Lana? Nu, par to vispār nav ko runāt. Draņķe un vairāk nekā. Ja viņa būtu kā nākas Olafu apkalpojusi un pieskatījusi, nekur viņš nebūtu skrējis!
Dagnija tikai neticīgi pašūpoja galvu. Viņa tomēr nespēja pilnībā piekrist māsai. Kāds neizprotams iekšējs spēks lika pretoties domai, ka klusais un godīgais Ints varētu būt ļaunprātīgs pavedējs, tāpat bija grūti atzīt vedeklas nodevību. Protams, Lana bija valodīga un šad tad mīlēja draiski pajokot, bet vai tāpēc vien viņa tūdaļ bija padauza? No otras puses, visu vasaru Ints un Lana bija strādājuši kopā plecu pie pleca. Ja labi padomāja, Dagnija atcerējās vairākas reizes, kad abu uzvedība bija likusies dīvaina…
– Netici? – pasmīnēja Lonija, māsas šaubīšanos vērodama. – Bet paskaties taču apkārt! Parādi man vienu ģimeni, kas iztiek bez strīdiem un sānsoļiem. Tomēr galu galā vīrs un sieva atkal salīgst mieru un dzīvo tālāk. Tas tāpēc, ka šie cilvēki prot būt vienkārši. Viņi neprāto par augstām jūtām un nepieprasa skaistus mīlas apliecinājumus, bet priecājas par to, kas viņiem ir. Un, ja cilvēkam ir darbs un maize, ko tādu īpašu viņam vēl vajag? Beidz nu lauzīt galvu un sāksim klāt svētku galdu, – Lonija samierinoši pasmaidīja un papliķēja māsas roku.
Breģi Ziemassvētku vakaru posās sagaidīt vareni. Cepeškrāsnī čurkstēja zoss cepetis. Uz galda krājās bļodas ar salātiem, speķa pīrāgiem, smalkmaizītēm un piparkūkām.
