Nē, Lana vairs nespēja atrasties šā cilvēka tuvumā. Viņa jutās pievilta, apsmieta un pazemota, taču ne iznīcināta.
127.
Nē, Lana vairs nespēja atrasties šā cilvēka tuvumā. Viņa jutās pievilta, apsmieta un pazemota, taču ne iznīcināta. Ne vārda neteikusi, sieviete izgāja virtuvē un sāka ģērbties. Ints viņai sekoja. Izbrīnīts Olafs mirkli raudzījās notiekošajā, tad metās glābt, kas vēl glābjams.
– Kur tu iesi? Tagad taču ir nakts, ārā auksts. Naudas arī tev nav, – vīrietis runāja pielaidīgā tonī. Kad tas nelīdzēja, viņš sāka meklēt kašķi.
– Ak, es nepamanīju! Arī šis jefiņš pošas tev līdzi. Pareizi, jums taču abiem ir romāns. Kā es to varēju piemirst? Bet nedomā, ka viņš būs labāks par mani. Zini, drostaliņ, mēs, vīrieši, visi esam vienādi. Mums patīk medības, kautiņi un sekss. Ja šis ņuņņa tev to vēl nav pateicis, tad varbūt tāpēc, ka viņš nemaz nav vīrietis.
Lana un Ints steidzīgi ģērbās un izlikās Olafa ņirgāšanos nedzirdam. Tas vīrieti tā aizkaitināja, ka viņš devās tiešā uzbrukumā:
– Ei, gnīda, tu esi vīrietis vai ne? Nu, nāc, sadod man pa purnu. Es tiešām to esmu pelnījis. Ko tu baidies? Tūdaļ līdīsi zem manas sievas brunčiem? Nedari gan tā. Viņai nav kārtīgas apakšveļas.
Lana un Ints izmetās pa durvīm. Olafs sekoja, mēģinādams vismaz vienu no abiem satvert, tomēr neveiksmīgi paklupa uz sliekšņa. Pēc mirkļa vīrietis atkal bija augšā, taču ar šo laika sprīdi pietika, lai bēgļi jau būtu pagalma viņā galā. Olafs neatlaidās. Trakās dusmās viņš metās skriet uz to pusi, kur dzirdēja tumsā dipam soļus un skrapstam lūztošo ceļa grambu ledu. Tomēr pamazām spēki izsīka, un viņš sāka iet soļiem. Nu tikai sajuta, ka vakars ir stindzinoši salts.
“Viss, pietiek, atpakaļ uz Rīgu! Mamma grib tēva mājas atjaunot, lai viņa te arī plēšas. Normālam cilvēkam laukos nav ko darīt. Vai tad tā ir dzīvē? Ne lāga darba, ne naudas! Plēsies caurām dienām melnās miesās, bet no nopelnītā pietiek vienīgi siļķēm un rupjmaizei. Lai citi tā dzīvo, bet man ar to ir par maz. Arivederči, mīļie! Es labāk atgriežos tur, kur vienā naktī var automašīnu nopelnīt,” prāto Olafs, lieliem soļiem atpakaļ uz namu steigdamies. Viņš parasti mēdza pazust, tiklīdz dzīve uzdeva sarežģītākus jautājumus.
* * *
Lai gan visu decembra nogali sala un šad tad arī putināja, tomēr sniega bija tik maz, ka likās: šoreiz gadu mija būs jāsagaida bez ierastā baltuma. Taču īsi pirms Ziemassvētkiem debesu vārti spruka vaļā. Trīs dienās piesniga un pieputināja tā, ka pasaule atgādināja brīnumainu pasaku zemi. Baltas, mīkstas sniega kupenas gulēja uz jumtiem. Laukmales bērziem un kļavām ik zariņš bija izrotāts garām sarmas adatām, kas saules staros vizēja kā visdārgākie kristāli. Egļu un priežu zari smagi nolīka, nespēdami noturēt savas tikko iegūtās sniega cepures. Tādā lieliskā noskaņā pamazām tumsa Ziemassvētku vakars.
Dagnija Zvirgzda sēdēja silti izkurinātajā “Pabērzu” virtuvē un lasīja krecelīgā rokrakstā aprakstītu papīra lapu. Brīdi pa brīdim viņa noņēma brilles, izslaucīja no lasīšanas piekusušās acis un pavērās logā. Saulē vizēdamas, lēnām krita retas sniega pārslas.
– Beidz sāpināt savu sirdi, – aizrādīja Lonija, kas bija ienākusi virtuvē ieliet sev vēl vienu tasi tējas.
– Tev viegli runāt, tavs bērns neguļ smagi slims, – gurdi attrauca Dagnija, salocīja vēstuli un noglabāja jakas kabatā.
– Kas to zina, kā manam bērnam klājās, – rūgti pasmaidīja Lonija, tad sasparojās.
– Vai nu tāpēc mums, večiem, ūsas jānolaiž, ka tie palaidņi par mums neliekas ne zinis? Tā jau visiem vecākiem iet. Kamēr bērns aug, tu viņam atdod visu, bet, kad aiziet pasaulē, tad vairs neatceras, kur mājas.
