Tu nu vismazāk te esi vainojama. Šis draņķa gabals jau pat ellē šņabi atradīs. Man ir kauns tā teikt, bet varbūt būtu labāk, ja viņa reiz tiešām nosaltu vai upē noslīktu. Tikai vienas vienīgas nepatikšanas ģimenei sagādā…
123.
– Tu nu vismazāk te esi vainojama. Šis draņķa gabals jau pat ellē šņabi atradīs. Man ir kauns tā teikt, bet varbūt būtu labāk, ja viņa reiz tiešām nosaltu vai upē noslīktu. Tikai vienas vienīgas nepatikšanas ģimenei sagādā…
– Nerunā tā, – Lana sašutusi apsauca Intu. – Lai kāds, tomēr Kristiāna ir cilvēks, turklāt – tava sieva!
– Mana! Es gan tam sen vairs neticu, – rūgti pasmaidīja vīrietis un būtu vēl ko piebildis, taču Kristiāna atkal ievaidējās sāpēs.
Sapratis, ka ir pēdējais laiks rīkoties, Ints ņēma mēteli un izgāja pagalmā. Uz apsalušā mauriņa nograbēja vecais velosipēds. Pēkšņi Lanu sagrāba tāds izmisums, ka viņa turpat galda galā no visas sirds noskaitīja Tēvreizi. Vēl nebija īsti beigusi, kad Kristiāna atkal iekunkstējās un grasījās celties.
– Paguli nu vēl brītiņu, esi taču piekususi, – izsaucās Lana, pie radinieces gultas pieskrējusi.
Vajadzēja lielu spēku, lai piespiestu Kristiānu apgulties, tomēr jau pēc īsa brīža sievieti pārņēma bezsamaņai līdzīgs miegs. Telpas siltumā nosalušie vaigi sārtoja un lūpas dega. Tikko Lana atviegloti uzelpoja, kad vājiniece sakustējās un lūdza dzert. Sieviete izsteidzās virtuvē, pielēja krūzīti remdenas tējas un tūdaļ bija atpakaļ. Bet nu Kristiānas prāti bija mainījušies.
– Nost, mūdzi, – viņa iebrēcās, pamanījusi Lanu tuvojamies, un savēcināja rokas tā, ka krūze aizlidoja kaktā. Bija skaidrs, ka sieviete murgo.
Laiks likās velkamies nepiedodami gausi. Par visu vairāk Lana baidījās, ka ātrā palīdzība varētu nepaspēt laikā un dzemdības nāktos pieņemt viņai. Par to domājot, sievietei no bailēm sāka klabēt zobi. Minūtes viņai šķita izstiepjamies garas kā mūžība. Pēc katras Kristiānas sāpju lēkmes, kas atkārtojās arvien biežāk, Lana sirsnīgi skaitīja Tēvreizi, lūgdama tikai vienu: kaut taču mediķi paspētu laikā…
Palīdzība “Rateniekos” ieradās pēc krietnas pusstundas. Bija arī pēdējais laiks, jo Kristiāna nu brēca pilnā balsī, griezās gultā kā vilciņš, bet Lana, jebkādu savaldīšanos zaudējusi, tupēja kaktā un raudāja. Enerģiskās dakteres parādīšanās vienā mirklī nomierināja kā vienu, tā otru.
– Guli rātni, – tā pavēlēja, un Kristiāna paklausīja kā mazs un gražoties paguris bērns. – Uzvelciet taču viņai ko jēdzīgu mugurā, mums tūdaļ jābrauc, – skarbi aizrādīja ārste, tad piemetināja jau klusākā balsī: – Riebjas skatīties! Dzemdētāja, bet piesūkusies kā mārks.
Mediķes pēdējie vārdi ķēra Lanu kā asa rīkste. Viņa atkal jutās vainīga par to, ka bija aizdevusi radiniecei naudu, labi zinādama, cik neuzticama ir Kristiāna. Lai kaut kā mazinātu savu vainu, sieviete sāka vākt kopā nepieciešamo drēbju gabalus. Tad viņa kopīgi ar Intu pārģērba vājinieci.
– Paklausieties, kur viņa jums ir bijusi? Kādas viņai tās kājas, – pēkšņi izsaucās ārste, kas šķībi noraudzījās ne pārāk simpātiskās ģimenes saspringtajā rosībā.
Viņa kājām atnāca no ciema centra, – vaļsirdīgi paskaidroja Ints, tobrīd stīvēdams sievai mugurā jaku. Dakteri šāda atbilde satrieca.
– Ir nu gan cilvēki! Viņi liek sievietei, kurai tūdaļ jāsākas dzemdībām, nākt ar kājām no pagasta centra. Tur taču būs kādi kilometri trīs vai pat pieci, – viņa sašutusi izsaucās.
