– Es, cienījamā Gaļina Ozoliņa, daru savu darbu tā, kā paredz reglaments. Ja jūs attiecībā pret savu darbu būtu bijusi tik godprātīga, tad mēs šeit nesēdētu.
119.
– Es, cienījamā Gaļina Ozoliņa, daru savu darbu tā, kā paredz reglaments. Ja jūs attiecībā pret savu darbu būtu bijusi tik godprātīga, tad mēs šeit nesēdētu. Tā kā, cienītā kundze, ne jums mani mācīt, kā un kas izmeklēšanā darāms. Ja vēlaties zināt, tad vairums kroga aizvakardienas apmeklētāju ir noskaidroti un nopratināti. Tāpat ir iztaujātas pārējās bufetes darbinieces un autoostas personāls. Vai tas jūs apmierina? Šķiet, jums sagādā prieku apziņa, ka visa pasaule griežas ap jums. Nu varat būt gandarīta. Tieši tas šobrīd notiek. Policija, cienītā kundze, dara visu, lai jums palīdzētu, bet jūs gan nevēlaties palīdzēt. Pavisam ne!
Sieviete klusēja un virpināja pirkstos masīvu zelta gredzenu. Viņa saprata gluži labi, ka, kliegdama uz amatpersonu, nerīkojas pareizi. Arī to Gaļina apzinājās, ka tieši viņa ir vainojama notikušajā. Pilsētas iecirkņa inspektors Jāzeps Reņģe ar lielo pieredzi policista darbā savukārt nojauta, ka kārtējo reizi veidojas “tumšā” lieta. Brīdi sievieti piemiegtām acīm vērojis, viņš ledaini skarbā tonī noskaldīja:
– Jā, cienītā kundze, policija dara visu, lai novērtētu jū – ū – su noziedzīgās paviršības sekas. Šobrīd tiek pārbaudīti telefona numuri, uz kuriem tovakar tika zvanīts no jūsu aparāta. Lūdziet dievu, lai tas ievieš šajā lietā kaut jel kādu skaidrību. Katrā ziņā visus Rīgas dzemdību namus mēs noteikti nepārmeklēsim.
To teicis, Reņģe parakstīja izsaukuma orderi un piecēlās. Stingri piekodinājis laikā, kamēr rit izmeklēšana, no pilsētas neizbraukt, viņš izvadīja saērcināto Gaļinu Ozoliņu no kabineta. Bija arī pēdējais laiks, jo pulkstenis jau rādīja pusdienlaiku. Reņģe nesteidzīgi ielēja kafijas automātā ūdeni un iebēra sietiņā prāvu karoti kafijas. Tad viņš atlaidās krēslā un tīkami ieelpoja rūgteno smaržu, kas sāka izplatīties telpā. Kad dzēriens bija gatavs, Reņģe pavēra atvilktni un izvilka salvetē ietītu sviestmaižu pāri. Viņš bija apēdis tikai dažus kumosus, kad iezvanījās telefons. Inspektors negribīgi pasniedzās un paņēma klausuli, taču balss vada otrā galā viņu ieinteresēja.
– Vai Reņģe? Sveiks, vecīt! Te inspektors Leščinskis no Laučiem. Tu neticēsi, bet man liekas, ka mums ir paveicies. Ņem līdzi to nolaidīgo skuķi un brauciet. Tiksimies pagasta padomē, – Leščinskis nobēra vienā elpas vilcienā.
– Braucu, – īsi atteica Reņģe un nolika klausuli.
Pēc brīža inspektors un Gaļina Ozoliņa sēdēja policijas nodaļas vecajā “Ņivā” un nesteidzīgi šūpojās Lauču pagasta virzienā. Pa šoseju brauciens šķita gluži patīkams, toties uz izdangātā zemes ceļa automašīna lēkāja kā spēļlietiņa. Pie ērtībām pieradusī grāmatvede nu viebās tā, it kā viņai pēkšņi būtu piemetušās zobu sāpes. Laučos viesus jau nepacietīgi gaidīja iecirkņa inspektors Leščinskis. Pamanījis pie pagasta padomes ēkas pieripojam policijas “Ņivu”, viņš izskrēja atbraucējus sagaidīt.
– Nāciet, atvelciet pēc tālā ceļa elpu, – Leščinskis aicināja. Bija skaidri redzams, ka viņš tikai ar grūtībām valdās, lai neizteiktu savu atklājumu tūdaļ un vienā elpas vilcienā.
Iecirkņa pilnvarotā kabinets atradās šaurā istabiņā ēkas otrajā stāvā. Telpas centrā atradās vecmodīgs, papīriem nokrauts rakstāmgalds. Pie loga mazāks galdiņš, uz tā kafijas automātā sīca kafija.
– Kādu tasīti mundruma dzēriena taču iebaudīsiet, – Leščinskis pasmējās, piestumdams sievietei vienu no diviem telpā esošajiem krēsliem.
