Uz krūtīm spīdīgi noberztā vatenī un mēslos sabristiem gumijas zābakiem kājās… Pārsteiguma brīdis bija īss.
111.
Uz krūtīm spīdīgi noberztā vatenī un mēslos sabristiem gumijas zābakiem kājās…
Pārsteiguma brīdis bija īss.
– Sveika, nu, pilsētniece, – teica Jānis un sniedz Dagnijai roku. Izskatījās, ka viņš ir mazliet nokaunējies. Nebūtu arī nekāds brīnums, jo sieviete, lai arī pieticīgi tērpusies, salīdzinājumā ar viņu izskatījās kā karaliene pret cūkganu.
– Sveiks, sveiks, – Dagnija atsmaidīja un sirsnīgi paspieda vīrieša plato, sarapējušo plaukstu. Rūgtumu bija nomainījis garus gadus glabātais maigums.
– Labi gan, ka neesi tajā pilsētā lepna palikusi un nekaunies ienākt arī pie tāda nabadziņa kā Kubuļu Jānis. Skatos, ka uzcirtusies esi kā preilene, – vīrietis pasmējās. Teikts, bija kā joks, tomēr viegli trīsošā balss pauda, ka tieši tā Jānis arī domā.
– Ko nu, Jānīt, ko nu! Kas nu es par preileni. Tik ar mokām galus savelkam kopā. Būsi taču dzirdējis, ka man nu ir prāva ģimene, un katram no tās locekļiem arī savas lielākas un mazākas vajadzības, – kā attaisnodamās, atvēcinājās Dagnija.
Nezinu kādēļ Jāņa vārdi lika sieviete justies vainīgai. Prāts jau teica, ka ne jau viņas vainas dēļ toreiz tik skaistās attiecības pārtrūka, tomēr sirds palika pie sava: ja Dagnija būtu gribējusi, viss varbūt beigtos pavisam citādāk.
Spēja vēja brāzma sapurināja sievieti un gandrīz izrāva piena spaini vīrietim no rokām.
– Vai tad nu istabā nevedīsi? – Dagnija pasmējās, lai gan saprata, ka Jānim kauns viešņas priekšā, tāpēc arī vilcinās.
– Jā, iesim gan, – vīrietis sarosījās.- Tikai brīdinu: pie manis ir kā īstā vecpuišu midzenī. Nav man sievieša rokas, kas visu satīra un sakārto.
– Ak, Jānīt, ko nu par to. Šobrīd jau galvenais ir izdzīvot, – attrauca Dagnija. Tobrīd viņai bija vīrieša no tiesas žēl.
Tomēr, jau kāju pār slieksni sperot, sieviete savu teikto nožēloja. Vēl durvis lāga nebija pavērtas, kad elpu aizsita sīva sviedru, dūmu un urīna smaka. Virtuvē puskrēslā nespēdama neko saskatīt, Dagnija gandrīz paklupa pār ceļā gadījušos suņa pusgrauzto kaulu.
– Tfi, tu makans, – nolamājās Jānis, misēkli pamanījis un aizspēra kaulu kaut kur istabas kaktā. Tad viņš ar elkoni pabīdīja pustukšās piena glāzes, skābu gurķu burku, cukuru un sāls traukus vienā galda stūrī un izbrīvēto vietu cītīgi noslaucīja ar jau krietni savazātu, pelēku virtuves dvieli. Ar šo pašu dvieli vīrietis notīrīja arī čīkstošu krēslu, ko pabīdīja tuvāk Dagnijai.
– Sēdi, – Jānis piedāvāja un iemeta plītī vēl dažas pagales malkas.
Sieviete apsēdās, paņēma klēpī grozu un sāka izkravāt ciemkukuli. Nu tur vairs nebija tikai pašas mājas gatavotie labumi, jo miestā Dagnija bija iegriezusies veikalā un nopirkusi cigarešu paku, šķīstošās kafijas bundžu un rozīņu kliņģera pusi. To visu viņa nesteidzīgi krāva uz galda un ar patiku vēroja, ka Jāņa acis iemirdzas tīksmē.
– Tu gan esi devīga, – viņš pavīpsnāja. – Jā, ja es būtu agrāk zinājis, ka man tāds glauns ciemiņš, tad būtu kaut vistu nokāvis un pašmorējis. Nu nekā.
– Lai nu paliek, – atvēcinājās Dagnija. Patiesību sakot ēst viņai vairs nemaz negribējās.
Tomēr Jānis tā nebija ar mieru. Viņš uzlika uz riņķiem katliņu ar ūdeni, tad iznesa no pieliekamā kambara gabalu žāvētas gaļas un puskukuli rupjas maizes. Visbeidzot vīrietis izmakšķerēja no burkas divus skābus gurķus un izvilka no aizskapes aizsāktu degvīna pudeli. Glāzītes nebija tālu jāmeklē. Tās, pat veselas trīs, atradās turpat uz galda malas sastumto trauku kaudzē.
– Beidz taču vienreiz knibināties! Ne jau ēst un dzert es atnācu, bet parunāties un apskatīties, kā manam sendienu draugam klājas, – izsaucās Dagnija, nespēdama izturēt Jāņa izvairību.
– Ko tur nu daudz runāt. Pati jau redzi, ka dzīvoju kā āpsis alā, – atmeta ar roku Jānis, tomēr apsēdās Dagnijai iepretīm un sāka griezt šķēlēs maizi un gaļu.
