Ja viņš ko solīja, tad arī izpildīja. Nelaipodams Kubulis teica tieši acīs visu, ko domāja, par ko gan pašam nereti nācās ciest.
110.
Ja viņš ko solīja, tad arī izpildīja. Nelaipodams Kubulis teica tieši acīs visu, ko domāja, par ko gan pašam nereti nācās ciest. Vai tas varēja būt, ka šī kristālskaidrā dvēsele nu dzēra un nelikās par saimniecību ne zinis? Dagnija tam nespēja noticēt. Un ja tā tiešām būtu, vai tad sievietes ilgus gadus pārdzīvojusī mīlestība nevarētu atdzīvināt bijušās jūtas? Vai tā nevarētu visu vērst par labu?
Tādas un līdzīgas domas šķetināja Dagnija, neierasti straujā gaitā pagasta centram tuvodamās. Taču soļi kļuva gausāki, kad viņa krustcelēs nogriezās uz to pusi, kur nu mita Jānis. Prātā atkal pavīdēja bažīgā doma: ja nu viņš visu ir aizmirsis? Vai tad nevarēja būt tā, ka vienīgi Dagnija ir patiesi mīlējusi, bet Jānim tā bijusi tikai rotaļa?
Jo tuvāk nāca “Miķelīši”, jo gausāka kļuva sievietes gaita. Kad meža malā skatienam pavērās kārklos ieaugušais māju pagalms, kājas viņai sāka trīcēt. Bija gandrīz vai tā, ka jāattupjas un jānogaida, kamēr lielais satraukums pierimst. Taču tieši tobrīd pāri pagalmam lēnā solī aizslāja salīcis vīrs pelēkā darba uzvalkā. Tātad Jānis bija mājās un, turklāt, pilnīgi skaidrā! Tas viesa sievietē jaunus spēkus, un viņa atkal pielika soli.
Viešņai pretim izskrēja mazs, melns šunelis un sāka pikti riet. Tomēr, kad Dagnija straujāk pacēla roku, māju sargs nekavējoties atlēca gabaliņu sāņus un vaukšķēja no droša attāluma. “Iebaidīts,” nodomāja sieviete un gaidīja, ka kāds nāks suni apsaukt. Tomēr ne mājā, ne kūtī neviens nelikās ne zinis par pagalmā notiekošo. Laikam to saprata arī suns, tāpēc drīz vien apklusa un pa pusviru atstāto durvju spraugu ielīda siena šķūnī.
Neviena netraucēta, Dagnija tuvojās mājai. Ja līdz šim viņa bija kaunējusies par saviem “Rateniekiem”, ko nabadzības dēļ nevarēja savest pienācīgā kārtībā, tad nu redzēja, ka ir saimniecības, kas atrodas vēl bēdīgākā stāvoklī. Ap taisnstūrveida pagalmu satupinātās ēkas likās tik nolaistas, ka bija taisni brīnums, ka tās nesagrūst spēcīgajā vējā. Lielais šķūnis pagalma kreisajā pusē stāvēja kā milzu govs, dziļi ieliekušos muguru. Cauri izdilušajam lubiņu segumam daudzviet varēja saredzēt ribām līdzīgās jumta sijas. Kūts bija sašķiebusies uz labajiem sāniem. Likās, tā balstās uz mēsliem un zemē ieaugušajām durvīm. Divām nelielajām klētiņām durvju vispār nebija. Vienas no tām Jānis bija sācis zāģēt malkā. Dzīvojamās ēkas lubiņu jumts bija vietām apsūnojis, sienu baļķi iztrupējuši, durvis šķības un nosmulētas, bet sen nekrāsotie logu rāmji no mitruma nopelējuši melni. Durvīm tuvākajam logam viena rūts bija izsista, un caurumu Jānis bija aizsitis ar vecām lupatām.
Kūtī atskanēja niknas lamas, tad iemāvās govs un iekladzinājās iztraucētās vistas. Visbeidzot pa durvju spraugu izlīda tas pats salīkušais vīrs, ko Dagnija bija redzējusi, māju iztālēm vērodama. Sieviete stāvēja kā apburta un, elpu aizturējusi, vēroja savu iedomu tēlu, kas nu bija pārtapis realitātē. Puspavērtajās lūpās gaidīja silts sveiciens, taču sirds baidījās to izteikt. Intuitīvi Dagnija juta, ka kopš jaunības glabātais mīlas sapnis, kas tik ļoti bija palīdzējis grūtos brīžos, teju, teju beigsies. Vai viņa bija tik stipra, lai vienā mirklī zaudētu visu? Varbūt bija pareizāk klusītēm aizlavīties un palikt savos saldajos maldos?
Tomēr apdomāties vairs nebija laika. Vīrietis bija pagalma vidū stāvošo viešņu pamanījis un nu pētīja, roku virs acīm pacēlis. Nepazinis, saņēma ar diviem pirkstiem degunu un nošņauca turpat pie kāpnēm augošajās nātrēs. Dagnija noskurinājās. Prātā pazibēja cerība: varbūt tas nemaz nav Jānis. Vai tad nevarēja būt tā, ka viņš ir pārcēlies un dzīvo citur, bet “Miķelīšos” nu saimnieko kāds ienācējs, teiksim, guculis vai čečenu bēglis?
Sapratis, ka sieviete projām neies, vīrietis ņēma piena spaini un slāja pāri pagalmam apsveicināties. Sīkā, saulē iedegusī, vējā apsārtusī un virtuves dūmos nokvēpusī seja pelēkbrūni spīdēja. Nenosakāmas krāsas ačeles vērās svešiniecē neuzticīgi un pētoši. Pēkšņi vīrietis apstājās. Mute pārsteigumā pavērās. Viņš bija viešņu pazinis. Dagnijai no dusmām un žēluma sariesās asaras acīs. Te nu bija viņas sapņu princis! Vīrietis, par kuru tik daudz bija domājusi, kuram tik daudz labu vārdu veltījusi vientulības brīžos.
