Nekur nav tik labi kā mājās! Šādas sajūtas mani pārņēma pēc brīnišķīgi pavadīta laika Briselē. Jā, tur ir saulains pavasaris, zied narcises un no biezās sniega segas nav ne miņas. Arī cilvēki tur ir daudz atvērtāki un nežēlo smaidu pat svešam pretimnācējam, par iestāžu darbiniekiem nemaz nerunājot – laipnības kalngals. Paši briselieši gan atzina, ka krīzi izjūtot arī viņi, bet, acīmredzot, viņi to pārdzīvo salīdzinoši vieglāk, varbūt skatās uz to pozitīvāk. Var jau būt, ka pavasaris dara savu. Tad atliek vien cerēt, ka arī mūs, latviešus, pavisam drīz pārņems pavasara sajūtas.
Tur ir skaisti un patīkami, prieks dzīvoties, bet Latvija ir manas mājas un nekādi labumi nespēs man to aizstāt. Atšķirība ir tā, ka te sejas ir nevis smaidošas, bet pazīstamas. Tuvi un mīļi cilvēki ir daudz lielāka vērtība. To spēju apzināties tikai tad, kad no visa ierastā bija jāatsakās. Esot prom no mājām, tu spēj saprast, cik tā visa ļoti pietrūks. Šķiet, ka es nespēju nekur citur būt ilgāk par nedēļu bez ilgām pēc mājām. Cilvēks ar māju ir saistīts tāpat kā gliemezis ar savējo. Ne gluži nesot uz muguras, tomēr ar nesaraujamām saitēm gan – sirdij tuvām sajūtām. Sprīdītis devās prom no mājām laimes un bagātības meklējumos, bet atgriezās bez naudas un bez laimes. Toties svarīgākā atziņa, ko viņš ieguva, skanēja: “Nekur nav tik labi kā mājās.” Nekādā ziņā negribu dzīvot nekur citur kā vien Latvijā. Ceļot, protams, vēlos, bet ne dzīvot svešumā. Dzimtene paliek dzimtene.
