Nobeigums
Nesen domāju – kur tad palika vieta saviem lopiem? Ēriks zināja stāstīt, ka tie tikuši pārvesti uz mazo gubentiņu, to es neatcerējos. Par zirgu izmantošanu ir saglabājušies tā laika liecinieki – dokumenti – ļoti vienkārši gan. Visbiežāk noplēsts lapas stūrītis ar tekstu: “Rīkojums. Mazulis Voldimar, iedod zirgu Rudzītei zāli novest no lauka. Liepiņš.” Liepiņš bija pirmās brigādes brigadieris. Vai atkal tāds: “Mazulis Voldemāram. Tā kā tev Zālīša šķūnī bij aboliņš nodots līdz 20 aprilim tad tu pie cita šķūņa neķeries klāt līdz kamēr noskaidrosim. Lopbarības pārz. A. Silakalns.’’
Tas ir tas pats Silakalns, kurš bija pirmais priekšsēdētājs, tikai nu jau kolhozs ir paplašinājies, un viņš vairs tikai lopbarības pārzinis (vēlāk būs strādnieks remontbrigādē). Redz, kolhozi jau apvienojās nemitīgi, par priekšniekiem nāca jaunāki, izglītotāki un partejiskāki cilvēki, kaut arī bieži vien no lauksaimniecības neko nesaprotoši. Un tā arī mūsu mazais kolhoziņš jau pēc pāris gadiem tika apvienots ar blakus esošo un pārtapa par Vorošilova vārdā nosaukto lauksaimniecības arteli.
Lūk, tā laika liecinieki: “Paņemu no Voldemars Mazuļa vienu zirgu priekš fermas vajadzības. L/a Vorošilova v.n. lopb. parz. Silakalns.’’
“L/a Vorošilova v.n. valde uzdod Mazulis Voldemāram uzraudzīt pakaišu salmu kaudzes un neatļaut bez valdes rīkojuma aizvest ne viena vezuma. Lopbarības pārzinis A. Silakalns.”
Vēl nezinu, cik ilgi “Ieviņu” kūtī mitinājās kopsaimniecības zirgi, bet, balstoties uz vecmammas pierakstiem, 50. gadu pirmajā pusē viņi vēl tur bija. Varētu domāt, sak, ja jau zirgkopis, tad pucē tik zirgus, no citiem darbiem brīvs – nekā. Vecmamma ir pierakstījusi visus kolhozā veiktos darbus, katru dienu. Es gan varu pārlasīt tikai kādu trīs gadu pierakstus, citi diemžēl… Bet ieskats kolhoznieka to gadu ikdienā – pārliecinošs. Dažus izrakstus, saglabājot viņas rakstības stilu un arī pareizrakstības kļūdas, gribu šeit ievietot:
Voldimara Mazuļa darbs maija mēneša 1952 gada
(…)13 un 14 maija veda meslus no Puzuļu kūts 21 vezumus
19 maija taisija jaunu silgsi un ielika vaģiem
19 maija apkala zirgu pie kaleja Zaša
27 maija izdzina vagas Puzuļu darza kaļiem 2,4 hek
27 maija uzara Puzuļa darzu 0,29 hek
30 maija izdzina vagas Puzuļa darza 0,5 hek
31 maija pedereja Liepiņu darzu un Puzuļa darzu 0,12 hek
Maija mēneša zirgu barošana
Vectēvam tad jau bija 68 gadi.
Alvines Mazuļa darbs maija menesa 1952 gada
(…) 13,14, 15 maija tiriju pļavas 3 hek Ieviņu māju
16 maija platīju linus Mazuļa Jūles tiruma 0,6 hek
20 maija platiju linus Birzukalna tiruma 0,3 hek
21 maija ardiju meslu Puzuļa darza 6 vezumus
23 maija lini saņemti sanesti un salikti blaķos Mazuļu Jūles
tiruma 0,6 hek
27 maija stadiju kaļus Puzuļa darza 0,6 hek
31 maija linus sanemu sanesu saliku blaķos Birzukalna 0,3 hek
Līdzīgi piefiksēti arī abu kopīgie darbi:
Voldimara un Alvines augusta menesa darbs 1952 gada
1 augusta kasijam aboliņu ar rokam sanesam salikam pamija
2 starpas koku sišana vešana
2 augusta kasijam sienu ar rokam aploka 5 gubas lapu ciršana
3 augusta (tas pats – A. P.)
4 augusta salikam pamija 10 gubas siena aploka 7 starpas gubu
vešana pamija koku vešana pamija koku sišana
Tādā, lūk, garā varētu turpināt vēl un vēl, atkarībā no gadalaika mainās tikai darbu raksturs. Vēl ir pieraksti, kurā datumā kurš ko ar kuru zirgu darījis. Vecāmāte ir bijusi punktīgs grāmatvedis, bet citādi jau arī nevarēja, jo pēc padarītā aprēķināja izstrādātās darba dienas un niecīgo atalgojumu.
Tāds, re, neliels ieskats kolhozu dzīves pirmsākumos. Jā, vecāmāte vēl raksta, ka pēc kolhoza nodibināšanas viņai kūtī ir viena govs, divas aitas un sivēntiņš. Visus iepriekš minētos darbus un situāciju saimniecībā var attiecināt uz jebkuru ciema sētu un cilvēkiem, jo katram jau kāds darbs bija jādara. Brigadieris katru dienu noteica, ko kurš darīs. Jaunākie pie smagākiem darbiem, vecīši, lūk, sienu kasīt un kāļus stādīt. Re, cik jauki izklausās, kā krievu propagandas izdevumā, bet patiesība jau bija skarba – cilvēki līdz mūža galam nevarēja samierināties ar to, ka koplietošanā bija jāatdod iekoptā zeme, kuru vēlāk noplicināja un bieži arī aizaudzēja krūmos, ka jāved no kūts ārā savi izaudzētie un iemīļotie zirgi un govis, kurus vēlāk kolhoza fermās pavasaros sēja striķos. Nemākulīgas un nesaimnieciskas darbības dēļ uz pavasari bieži vien pietrūka barības, un lopi vairs nevarēja kājās nostāvēt. Bija jāatdod sējmašīnas, pļaujmašīnas, rudzu kūlīšu sējēji u.c. tehnika, par kuļmašīnām nemaz nerunājot. Šādas tehnikas iepirkšanai taupīgi lika latu pie lata gadiem, nereti atraujot bērnu izglītībai, zālēm vai kāda apģērba iegādei. Un tagad izdzīvošanai uz visu saimi palika jau minētais pushektārs zemes, viena govs un daži sīklopi. Kronis visam bija sākotnēji smieklīgi zemais atalgojums, par ko teikuši – kaķis uz astes vairāk aiznesīs. Par vienu darba dienu 3 kapeikas. Bet neko papīkstēt jau arī neviens nevarēja – 41. un 49. gadu atcerējās visi.
Vecmamma līdz mūža galam reizēm pie sevis dungoja pašas sacerētu dziesmiņu par jau minēto tēmu – sak, jūs mums visu atņēmāt – zemi, lopus, rīkus un dēlus arī vēl. Visu to viņas dziesmiņu es gan nekad dzirdējis netiku, jo tad vectēvs viņu uzreiz apsauca, norādīdams uz mani. No politikas viņi mani dikten sargāja – nestāstīja neko ne par Ulmaņa laikiem, ne par izsūtīšanām. Tikko biju atradis un sācis šķirstīt slaveno “Baigo gadu’’ – tak tas uzreiz ielidoja krāsnī. Paaudzies jau sapratu viņu vēlmi mani pasargāt no politiskām nebūšanām. Visu cieņu šiem labajiem un dzīves gudrajiem vecīšiem. Gribas domāt, ka tur, augšā, tajos dārzos puķes viņiem zied košāk. Šajos ļoti, ļoti bieži to košo krāsu viņiem pietrūka.
Vecāmāte uz to pasauli pārcēlās 70 gadu vecumā 1961. gada 7. augustā. Līdz beidzamajam elpas vilcienam gaidīja dēlus, cerēja. Reizēm pagāja pa taciņu cauri ābeļdārzam līdz eglīšu dzīvžoga galam, stāvēja zem ozola un skatījās uz rietumiem. Tā bija tā pati taciņa pa kuru aizgāja viņas dēli uz neatgriešanos. Man jau tad bija tikai desmit gadi, un, protams, nesapratu, ko gan viņa tur tā gaida. Nesapratu arī, kā ar ēšanu var rasties apetīte, jo, ja man negribējās ēst, vai kas negaršoja, viņa tikai noteica – ēd, ēd, līdz ar ēšanu nāk apetīte.
Vecaistēvs viņu pārdzīvoja par tieši sešiem gadiem. 1967. gada 9. augusta rītā Herta atskrēja uz mūsmājām ar ziņu, ka vectēvs aizmidzis pavisam… Protams, arī viņš to pašu bēdu paņēma līdz. Pēdējos mūža gados bieži redzēju, kā viņš staigā apkārt pa pļavām un tīrumiem raudādams. Tad vajadzēja iet viņam palīgā atrast mājas. Uz maniem jautājumiem viņam tikai viena atbilde – dēlus meklēju. Tas bija smagi. Bet uz visu mūžu prātā palikusi viņa pamācība: “Nepalaid rokas un muti – iesi caur zemi, caur pasauli.” To arī var uzskatīt par viņa dzīves moto. Laikam jau pēc tā vadoties, viņam arī izdevās pārdzīvot visus karus, valdību maiņas, ģimenes problēmas un klusi nomirt savā gultā, savā mājā.
2013. g. aprīlis – 2014. g. maijs
PĒCVĀRDS
2013. gada 13. aprīlī no rīta pamodies jau zināju, ka rakstīšu. Par savu dzimto ciemu, par saviem tuvākiem un tālākiem radiem, kaimiņiem. Par visu to, kā vairs nav, kas glabājas vien dažu vēl dzīvo cieminieku atmiņās, dažādos arhīvos, baznīcu grāmatās, dvēseļu revīziju sarakstos un dažādos citos dokumentos. Neviens no aizsenčiem sapnī mani uz to nemudināja, neteica – kam glabā visu to savākto materiālu, nevienam citam taču tāda nav. Liec lietā! Bet kaut kāds sacītājs jau bija. Un tad arī pats sev teicu – kurš gan cits, ja ne tu. Un tā tas aizgāja. Tikai publicēt plašākam lasītāju lokam gan nebiju domājis, bet daudzi radi un paziņas sāka brēkt – mēs arī gribam!
Tagad, pārskatot pirms gadiem uzrakstīto, laboto, pārlaboto, papildināto un īsināto, liekas, ka varēja būt sulīgāk, varēja būt vairāk visādas būšanas un nebūšanas, bet bēda tā, ka nav jau vairs stāstnieku. Un šādā pa pusei atmiņu, pa pusei pētnieciskajā darbā taču safantazētiem pekstiņiem vietas nav. Bet viss taču notika! Ciemam cauri tekošās upītes malā bija savs balles līcis, un vai tad tur bez visādām izdarībām? Tiku jau pieminējis sievu tiesu, kad tiesāja divus laulības pārkāpējus, un vai tad neprecētie tikai puķītes plūkāja un debesu spīdekļus pētīja? Nu nūū… Jā, un vēl kas – nekad netiku dzirdējis, ka kādā balles reizē puiši būtu dūšīgi izkāvušies, kā tas ir pieņemts dažos kaimiņu novados. Pats gan no bērnu dienām atceros balli, kad tēvs vienu kaimiņu stingrāk aiz atlokiem paņēma, bet bija iemesls – pārāk sadzēries un runāja glupi.
Lai nu balles, kur balles, bet neizmantota materiāla tiešām vēl ir pietiekami – kaut vai par pirmo sievieti taksisti Rīgā trīsdesmitajos gados.
Zinu viņas vārdu, zinu, ka ir no mūsu dzimtas, ir fotogrāfijas, bet precīzāka radniecība nedodas rokā. Lūk, fragmenti no viņas vēstules – Mīļo Mutti. (..) Vāģis ir kārtībā, maksājumi arī iet gludi. Pašreiz Daile aizbrauc uz Berlīni, es aizvedu uz aerodromu. (..) Nebrīnies, ka rakstīju ar tinti un zīmuli, un tik nesakarīgi. Pie stūres sēdēdama, es uzrakstīju šo vēstuli. Attā.
Bet tas ir arī līdz galam neizpētīts materiāls, un tāds man krājumā ir vēl. Kaut vai par darba un maizes meklētājiem, kas sekoja 1944. gada rudenī no jauna Latvijas teritorijā ienākušajai sarkanajai armijai. Zinu no atmiņām, ka arī Puzuļu mājās, vairāk aiz žēlsirdības nekā vajadzības, par izpalīdzēm lauku darbos ir pieņemtas pagalam bēdīga paskata krievu meičas, kuras no sākuma neticējušas, ka katru dienu uz galda ir tik daudz ēdiena. Un, ka ēst var, cik grib. Ir saglabājušās dažas vēstules, kuras ir rakstījusi viena no šīm meičām – Andrejeva Antoņina Ivanovna – pēc atgriešanās savā sādžā Pleskavas apgabalā. Vēstules, protams, rakstītas krieviski, tāpēc tikai īsi pārstāstīšu būtiskāko. Vienā no tām viņa raksta, kā apzagta Pleskavā, kā aizbraukusi mājās, kur māte guļ slima un ko ēst nav galīgi nekā. Citā vēstulē par darbu kolhoza tīrumos – pusdienlaikā aizejam mājās, bet ko ēst jau nekā nav, iedzeram tēju, pasēžam un ejam atpakaļ. Beigās, ar pateicību, sirsnīgi sveicieni visiem Puzuļu māju saimes ļaudīm.
Nezinu, kā, bet nu izdzīvoja tak cilvēki. Kaut kara ēna bija stipri melna.
Tad vēl par “Ieviņu” mājām varētu, par kurām rakstītā materiāla ir visvairāk. Tāpat par citām mājām un dzimtām. Šajā darbā izmantota tikai daļa. Bet, domāju, ka arī ar šo, kaut varbūt nelielu, bet paliekošu, piemiņu esmu atstājis.
2019. gada marts
