Zigurds un Lana Safranoviči dzīvo Trapenē un nu jau vairākus gadus gatavo pašmāju vīnu. Latvijā to nepārdod, jo pārdošanas atļauju nokārtošana prasa daudzas sarežģītas un dārgas procedūras. Tā vietā viņi dodas uz Igaunijas gadatirgiem, bet pašmājās ar vīnu iepriecina radus un draugus. “Mēs ar sievu sacenšamies, kuram iznāks vairāk vīna,” smej Z.Safranovičs.
Pirmo reizi – vīns no ķirbjiem un rabarberiem
Vecākās vīna pudeles Safranoviču mājā datējamas ar 2003.gadu. Viena ir saglabājusies arī no viņu kāzām. Kādas slepenas un īpašas receptes vīna gatavošanai viņiem nav. “Recepte ir ļoti vienkārša. Uz 10 litriem sulas ir 20 litri ūdens un 4 līdz 5 kilogrami cukura. Tad tik taisi korķi ciet un gaidi,” saka Z.Safranovičs. Šogad Safranoviči pirmo reizi mēģina raudzēt vīnu no ķirbjiem un rabarberiem. “Lai izspiestu sulu no rabarberiem, ir jāpieliek lielas pūles. Sieva visu dienu spieda sula ar maziem pārtraukumiem,” viņš stāsta. Jau iemēģināti ir ābolu, zemeņu, jāņogu, upeņu un aroniju vīni. Sula no aronijām ir sarkana un tāds pats arī ir vīns, bet tā tas nav visos gadījumos. “Rabarberu un ķirbju sula ir koši dzeltena, taču vīns kļūst bālgans. Arī ābolu sula maina krāsu un vīns būs mazliet sarkanīgs,” saka Z.Safranovičs. Visas izejvielas aug pašu Safranoviču dārzā, taču, pat zinot visas savas ražas īpatnības, ne katru reizi vīns var sanākt tieši tāds pats. “Mēs jau arī nesveram sastāvdaļas gramu gramā. Viss notiek vairāk uz sajūtām, un rezultāts dažreiz var būt neparedzams. Citreiz visu saliec pareizi, bet vīns vienkārši neizdodas, kaut kas viņam nav paticis,” teic Z.Safranovičs. Vīns rūgst dabīgā veidā, taču retu reizi tiek izmantots speciālais vīna raugs.
“Kārtīgs vīns jau ir tas, kurš noturējies 10 līdz 20 gadus, bet parasti jau nav pacietības un draugu lokā tas ātri aiziet,” saka Z.Safranovičs. Lielākā problēma ir tā, ka viņiem trūkst pudeļu, kurās vīnu uzpildīt. “Visus draugus, kuri bija nedzērāji, esmu pārvērtis par dzērājiem, jo kur gan citur dabūt pudeles,” smej Z.Safranovičs.
Valsts “nečakarē” tur
smadzenes
Lai vīnu pārdotu oficiāli, ir jāiziet garš un sarežģīts ceļš. Z.Safranovičs atklāj, ka viena ūdens analīze maksājot 25 latus. “Tas ir izdevīgi tiem, kuri ražo vīnu lielos apmēros, bet mēs jau taisām to savām vajadzībām,” saka Z.Safranovičs. “Mani paziņas tirgojas Apē ar dabīgām sulām, un pārbaudēs viņiem prasa, kādas ir viņu ūdens analīzes. Viņi jautā, kāds gan sulām sakars ar ūdeni, bet atbilde skan vienkārši – kā tad jūs mazgājat pudeles, kurās iepildāt sulu?” stāsta Z.Safranovičs.
“Kad biju Igaunijā uz Apes un Monistes pagasta sadraudzības pasākumu, mierīgi varēju tirgū tirgoties, jo tur tirgus ir tirgus. Nenāk nekāds ieņēmumu dienests vai pārtikas dienests. Latvijā uz tirgus par katru puķīti, ko tirgo tantes, prasa lērumu jautājumu. Ārzemēs tirgošanās nosacījumi ir vieglāki un valsts “nečakarē” tur smadzenes, kā to dara Latvijā,” stāsta Z.Safranovičs. Viņš dusmīgi saka, ka valsts bieži vien tikai kāš un kāš un cilvēki tieši tāpēc dodas uz ārzemēm. Turpmākajos Safranoviču plānos pagaidām neietilpst iegādāties oficiālu pārdošanas atļauju tieši šo sarežģīto un dārgo priekšnosacījumu dēļ.
