Kaķu meitenei Totijai kā jebkuram dzīvniekam ir sava vēsture. Pēc izskata – ar zaļām acīm, šķiet augstprātīga.
Kaķu meitenei Totijai kā jebkuram dzīvniekam ir sava vēsture. Pēc izskata – ar zaļām acīm, šķiet augstprātīga. Neprognozējama, ar mainīgu garastāvokli. Viņa ir gudra un bieži vien saimniecei pasaka priekšā, ko domā par pirmo reizi redzētu ciemiņu. Ja ērti iekārtojas uz tā noliktajām virsdrēbēm, tas nozīmē – ciemiņu ir atzinīgi novērtējusi.
Viņa piedzima 1996.gada septembrī vienā no Alūksnes malkas šķūņiem. Viņas saimniece atceras, ka drēgnā rudens rītā viņu uzrunājusi kāda liela kaķu mīļotāja un žēlojusies, ka atkal viena kaķene ir apbērnojusies. Kaķēnu neesot daudz, taču nevēloties pa ziemu tos paturēt, tāpēc piedāvājusi vienu paņemt.
Iemīļo jau neklātienē
Tobrīd nākamā Totijas saimniece tikai pasmējusies par sievietes šķendēšanos, kādi runči ir nelabojami, un aizgājusi projām. Tomēr lūgums – paņemt vienu kaķēnu – ik pa laikam nodarbinājis viņas prātu.
“Kāpēc gan nepaņemt? Vismaz peles izdzenās no pagraba, taču māc bailes, ka dzīvoklis ir pārāk mazs,” prātojusi sieviete, kura galvenokārt šī iemesla dēļ atturējās no piedāvājuma. Tomēr notika citādi. Kaķu īpašniece katru dienu atgādinājusi par mazajiem kaķēniem, cik tie esot skaisti. Īpaši viens, kas esot tieši radīts Ievai (Totijas tagadējai saimniecei), kas jau klusībā bija iemīļojusi nākamo dzīvokļa iemītnieku un sauca to par savējo.
Iegūst jaunas mājas
Bija oktobris, bet kaķēnam vēl mēnesi vajadzēja pavadīt pie mammas. Taču pavisam negaidīts bija jaunums, ka kaķēna mamma tikai gaidot pielūdzējus un par bērniem neliekas ne zinis. Tāpēc mazajai Totijai jau bija apsolītas jaunas mājas. Ieva ir neizpratnē, kā varējusi piekrist tam, ka mājās būs runcītis, nevis kaķenīte, taču neatkarīgi no tā to būtu paņēmusi. Kaķu mīļotāja žigli atvadījusies, jo nobijusies, ka tikai lēmums netiek mainīts. Pārliecībā, ka bez mātes palikušais kaķēns ir runcis, sākās vārda meklējumi. Izrādījās, ka tas nemaz nav tik vienkārši. Kaķēns, dzīvodams savā vaļā, vispirms naski paslēpās zem vannas un neganti sprauslāja. Tikai pēc ilgāka laika sāka no tasītes lakt pienu. Uzrunājot tradicionālajos kaķu vārdos, nebija nekādas atbildes reakcijas. Tad nejauši to priekšā pateicis atmiņā pagaisušais radioraidījums “Toto no kaķu pilsētas”. Izrādījās, ka “Toto” ir īstais.
Kļūst par jaunkundzi
Kad novērtēšanai tika nodota kastīte – tualete, Toto (Totija) to atzinīgi pieņēma un jaunu vietu nemeklēja. Kāds tas bija atvieglojums, jo uz tādu “laimi” neviens nebija cerējis. Kad kļuva skaidri redzams, ka Toto nav nekāds Toto, bet veidojas par kaķu jaunkundzi, radās vārds Totija. Viņa to ļaunā neņēma. Taču radās cita problēma – uzvedība tai bija sliktāka nekā kārtīgam kaķim pienākas. Kā Totijai patika spēlēties! Viņa noslēpās aiz durvīm un gaidīja, ka saimniece ies garām. Tad pēkšņi izlēca priekšā interesantā pozā, veltīja draudīgu skatienu un bēga. Ja Ieva neskrēja pakaļ, Totija pienāca klāt un ņaudēja. Ja saimniece nereaģēja, tad ķērās kājās.
Cepumus met zemē
Totija spēlējas arī vienatnē. Arī ar cīsiņiem, kas viņai tik ļoti garšo, tos izsvaidot pa gaisu. Reizēm noslēpjot, bet, kad tie pamatīgi sakaltuši, izvelkot no slēptuves. Totijai augot, veidojās arī tādas rakstura īpašības, kas pārsteidza apkārtējos.
Viņa bija kārtīga un ģimeniska. Visinteresantākais bija tas, ka patika sēdēt blakus saimniecei, kad viņa skaita lūgšanas. Taču ar to vēl pārsteigumi nebeidzās. Viņa saplēsa lietas, kuras saimniecei patika, bet Totiju kaitināja viņai vien zināmu iemeslu dēļ. Nereti arī ar dāvinātajiem ziediem kaķene izrīkojās pa savam. Piekļuvusi pie vāzes, izlases veidā zemē nometa tos, ko bija dāvinājuši labi cilvēki.
Pārtrauc sarunas
Kādu reizi mājās no svinībām bija atnesti cepumi. Totija parasti neaiztika ēdienu, taču šoreiz vienā mirklī uz šķīvja uzliktie cepumi atradās uz grīdas. Totijai joprojām patīk pārtraukt telefona sarunas, ja viņas ausīm netīk runātāja balss. Ja dzīvoklī ienāk cilvēks, kurš Totijai šķiet nevēlams, tad viņa vai nu iekož ciemiņam kājās, vai šķērsām noguļas priekšā. Saimniece varēja vai nu no ādas līst ārā, kad Totija centās ciemiņu dzīt projām – ieķērās kurpju šņorē un pārkoda, vai arī uzlēca uz galda un apgāza krūzīti. Toties tos, kuri Totijai patīk, viņa cenšas dažādi izklaidēt un izrādīt viesmīlību.
Tā viņa, pat nemanot, izvēlējās ciemiņu loku. Ieva zina, ka tādējādi droši var paļauties uz Totiju – viņa prot nolasīt cilvēka domas. Ir godīga un neuzpērkama. Īpaši Totija sadraudzējusies ar pastnieci, neizrādīja pretenzijas arī pret kaimiņiem. Ieva secina, ka Totijas labās īpašības laika gaitā ir pilnveidojušās. Arī ģimeniskums un tīrība. Pēdējā laikā viņa novērtē arī preses izdevumus. Uz tiem, kuri patīk, ērti iekārtojas un guļ. Kļuvusi diplomāte, jo vairs neaizraujas ar košanu. Tikai kļuvusi “runīgāka”.
Kļūst par māti
Stāsts par trakulīgo Totiju nebūtu pilnīgs, ja nepieminētu viņas meitu Princesi Bū, kas iesaukta par Būbiņu. Totija vairāk ir istabas kaķis, arī tagad praktiski laukā neiet. Tikai retu reizi paskraida pa kāpnēm un iziet pagalmā. Taču pienāca diena, kad Totija vairs nespēja noslēpt vēlēšanos satikties ar kaķu puišiem. Vēlēšanās bija tik liela, ka Ieva padevusies. Totijas mērķtiecība bija apskaužama. Viņa uzvedās kā īsta aktrise. Un panāca savu. Drīz vien sēdēja kopā ar glītu kaķu jaunekli, kurš šķita vecāks un vairāk piemērots sava gadagājuma daiļavai. Taču tur neko nevarēja darīt, jo Totijai viņš bija iepaticies. Pēc tam pirmās dienas Totija mierīgi gulēja, tad atkal sprigani lēkāja. Vēlāk, kad kļuva apaļāka, gulēja uz muguras. “Smējāmies, ka jāved uz “televizoru”, bet Totija vienā mierā uzlēca uz skapjaugšas,” atceras Ieva.
Dzemdības Totijai bija grūtas. Viņa gandrīz nomira. Lieti noderēja Ievas zināšanas lauksaimniecībā. Totijas dzīvīgums un uzticēšanās saimniecei palīdzēja glābt māti un mazuli, tiesa, tikai vienu, bet dūšīgu, kas parādīju raksturu. Pirmajā naktī Totijai cēlās augsta temperatūra, viņa bija nemierīga. Bērnu nesa saimniecei, un pati to ik pa laikam baroja. Nākamajā dienā dzīvoklis līdzinājās slimnīcas palātai. Taču pamazām viss nokārtojās.
Var atdot dzīvību
Totijai piedzima meita, kas savu mammu neklausīja. Tad Totija sauca palīgā saimnieci. Viņai gan šķita, ka bērns aug pārāk lēni, jo vēlējās ar to spēlēties. Arī tagad abas jandalējas uzmanīgi. Patīkami bija vērot, kā Totija audzināja kaķēnu. Mudināja būt kārtīgai, ierādīja kastīti un veda uz to pat naktī. Kad Princese neklausīja un kā nākas nebija apguvusi kaķu gudrības, māte viņu iepļaukāja. Ja kāds cits vēlējās parotaļāties ar mazuli, tad Totija uzmanīja, lai viss notiktu pēc viņas prāta. Ja tā nebija, tad Totija bija gatava meitas dēļ atdot dzīvību.
Princese Bū ir lokanāka nekā māte. Droši vien jaunības dēļ. Taču arī līdzīga. Asti un kažoka biezumu paņēmusi no tēva. Abām patīk fotografēties. Vienu barību gan neēd. Mātei garšo svaigas zivis, desa un kazas piens. Princese priekšroku dod žāvētām zivīm un jogurtam. Abas ēd aknu pastēti, kas gatavota mājās. Totijai garšo arī kaltētas siena zāles un ziedi, bet Princese labāk izvēlas svaigu produkciju – salātu lapas. Princesei piemīt arī “ārstnieciskas” spējas. Māte nav peļu ķērāja, bet meita mednieces talantu jau ir pierādījusi.
“Kaķus uzskata par neproduktīviem mājdzīvniekiem, kuri tikai palīdz tukšot naudas maku. Man kāda paziņa teica: “Ja makā ir viens lats, tad paskatos, ko ēdīs kaķis.” Prieku, ko sniedz mīļdzīvnieks, nevar nopirkt par naudu. Kaķis ir un paliks mājas dvēsele. Domāju, ka neesmu kļūdījusies, tā sakot,” secina Ieva.
***
Kas pieradināja kaķi?
Iespējams, ka visas kaķu sugas ir cēlušās no diviem trim savvaļas kaķiem, kas dzīvojuši Eiropā, Ziemeļāfrikā un Āzijā pirms tūkstošiem gadu. Ir atrastas kaķu atliekas, kurām ir pat miljons gadu. Uzskata, ka kaķi pirmo reizi pieradināti pirms 5000 gadiem. Zināms, ka pirms 4000 gadiem ēģiptiešiem bija kaķi. Viņi tos pielūdza. Dažas dievības tika attēlotas ar kaķa galvu. Kaķiem pat upurēja. Mājas kaķim nomirstot, ēģiptiešu ģimene un visi kalpotāji noskuva savas uzacis un staigāja sērās. Tempļa kaķa nāve sērās lika tērpties visai pilsētai. Ir atrastas daudzas kaķu mūmijas, kas sagatavotas tāpat kā faraonu un citu ievērojamu cilvēku mūmijas. Atmaksa par kaķa nogalināšanu bija vienīgi nāve.
Eiropā līdz mūsu ēras 1000.gadam visticamāk mājas kaķu vēl nebija. Eiropieši atšķirībā no ēģiptiešiem uzskatīja, ka kaķos ir ieslodzīts sātana gars. Arī velnu bieži attēloja melna kaķa veidā. Bija ticējums, ka burvji pārvēršas kaķos.
***
Fakti
– Viena gada vecumā kaķis ir tikpat pieaudzis kā cilvēkbērns 15 gadu vecumā. Divus gadus vecs kaķis pielīdzināms cilvēka 24 gadiem. Sākot ar šo vecumu, vienu gadu kaķa mūžā var pielīdzināt cilvēka četriem gadiem. Piemēram, četri gadi kaķim pielīdzināmi cilvēka 32 gadiem.
– Izrādās, ka gandrīz visi melnbaltrudie vai melnrudie kaķi ir kaķenes. Krāsojums ir saistīts ar hromosomām. Runčiem šis savdabīgais spalvas krāsojums ir tikai tad, ja tiem ir viena lieka hromosoma. Tas gadoties reti.
– Kaķis ir spējīgs izdarīt divus metrus garu lēcienu. Tā ķepās slēpjas 18 nagi, kurus dzīvnieks var izlaist un ievilkt atpakaļ.
– Kaķis var dzīvot no 13 līdz 20 gadiem, bet vidējais mūža garums ir 14 gadi.
