Atkāpjoties krīzes psiholoģiskajam spiedienam un ņemot vērā to, kādas vēsmas jūtamas citos tirgos, var droši prognozēt, ka Latvijas iedzīvotājiem ir jāsamierinās ar pārtikas cenu pieaugumu, prognozē Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Ingūna Gulbe. Pieprasījums pēc pārtikas produktiem pasaulē pieaug, un tas nācis par labu arī mūsu ražotājiem: šāgada sākumā pārtikas eksports no Latvijas esot bijis rekordliels.
– Kāda ir pārtikas cenu dinamika Latvijā?
– Zemākais punkts ir sasniegts. Pagājušogad tīri psiholoģisku iemeslu dēļ, kad visi runāja par krīzi, cenas samazinājās, bet tagad tās sāk kāpt, un vienīgais faktors, kas neļauj tām augt vēl straujāk, ir zema iedzīvotāju pirktspēja. Iespējams, tagad cilvēki tik daudz vairs netaupa, pērk arī to, bez kā varētu iztikt, līdz ar to arī cenas ceļas. Kaut gan, manuprāt, iedzīvotāju maku zemākais līmenis sasniegts vēl nav: algu līmenis nemainās, bet rēķini pieaug.
– Kādi faktori vēl liek pārtikai kļūt dārgākai?
– Ir virkne objektīvu iemeslu. Piemēram, palielinājās piena iepirkuma cena – pati izejviela ir kļuvusi dārgāka. Mēs esam kopējā tirgū, pasaulē industriāliem produktiem cenas palielinās, un Latvijas piena iepirkumu cenai jābūt apmēram tādai pašai kā reģionā. Loģiski, ka šādā situācijā gala produkts nevar kļūt lētāks. Ražotājiem tagad dārgāk izmaksās siltums. Un savukārt tādam reģionālam svaigam produktam kā zemenes cenu ļoti ietekmē laika apstākļi. Polijā bija lieli plūdi, viss ir applūdis, viņiem zemeņu palicis, tikai ko pašiem apēst, tāpēc cena ir kāpusi.
– Bet kāpēc cenas atšķirība starp Latvijas un Polijas zemenēm ir tik krasa?
– Pirmām kārtām ne viss, ko pārdod kā Latvijas produktu, patiešām tāds ir. Tas nu gan ir jāsaprot. Bet mums vismaz dārzeņu ražošanā piedalās galvenokārt industriālas saimniecības, poļiem savukārt ir daudz mazu ģimenes saimniecību. Saimniekam tā ir tikai papildu nodarbe. Tad, kad tas ir tikai papildu bizness, nav tik svarīga pašizmaksa, jo tas ir tikai papildu ienākums. Tāpat tur ir arī daudzas ļoti modernas saimniecības, modernākas par mūsējām, kas arī ļauj saražot lēti. Poļi arī nav slaveni ar to, ka viņi visu dara ļoti godīgi. Ar to es domāju visu audzēšanas tehnoloģiju ievērošanu: piemēram, cik pareizi tiek lietotas ķimikālijas. Pie mums tas tiek ievērots un uzraudzīts ļoti stingri. Un, ja, piemēram, tagad līst un zemenes jau tiek lasītas, tad indes lietot nevar, bet polis var arī tās zemenes nomiglot un viņam [zemenes] izaugs, bet latvietim, kurš ievēro [normas], tās zemenes sapūs.
– Labi, Polijas tirgus ir atšķirīgs, tam ir sava specifika. Bet kāpēc tik ļoti atšķiras arī Latvijas un Lietuvas lauksaimniecības produkcijas cenas?
– Jāsaprot, ka viņi atrodas uz dienvidiem. Mums pat Latvijā atšķiras laika apstākļi Ventspilī un Daugavpilī. Un tam ir ļoti liela nozīme, īpaši pavasarī – lietuviešiem ir vairāk saules, tātad mazāk ir jākurina siltumnīcas, lai februārī vai martā dabūtu gurķi. Saules vairāk, diena ir garāka, kas arī ir svarīgi. Runājot par piena nozari, tā Lietuvā ir lielāka, arī padomju gados tā bija stiprāka un viss bija modernizēts. Mums savukārt, pirms sākās privatizācija, bija modernizēts tikai Rīgas piena kombināts. Jo lielāka ir nozare un jo lielāki ir tās apjomi, jo zemāka sanāk gala produkta cena. Valsts ir liela, un lietuvieši spēj nodrošināt lielus apjomus. Piemēram, lietuvieši ir ļoti stipri Krievijas piena tirgū. Viņi spēj atrast labākus tirgus un tur vairāk nopelnīt. Daudz kas uz šejieni neatnāk ar lielu peļņu – pārdod pa nullēm, bet tas nodrošina, ka ražošana atmaksājas.
– Kas Latvijā notiek ar pārtikas produktu eksportu? Vai tas aug, un kāda ir tā struktūra?
– Latvija ir maza valsts un nenosakām cenu nevienam produktam. Jā, ar vietējām zemenēm šeit mēs spējam diktēt cenu, jo tās tālu neaizvedīs. Bet gan mūsu zemnieki, gan pārstrādātāji mācās, apgūst jaunas tehnoloģijas, un, ja pirms 20 gadiem teica, ka Latvijā maizes kviešus nevar izaudzēt, tad tagad tas notiek šeit uz vietas. Pat kukurūzu tagad spējam izaudzēt. Latvijas graudi tiek uzskatīti par kvalitatīviem, un mēs tos eksportējam. To zemnieks nevar viens pats izdarīt – tas ir iespējams tikai caur kooperāciju. Kooperācijas kustība mums ir ļoti attīstījusies – pateicoties tai, mums ir iespēja atrast šos tirgus arī tālāk un sasniegt lielākus apjomus.
Eksportējam arī visādus sierus, sviestu, piena pulveri. Produkti ir ļoti dažādi, parādās arvien jauni, kā arī ieejam arvien jaunos tirgos. Piemēram, agrāk mums nebija liellopu gaļas eksporta: viens uzņēmējs Nīderlandē atradis partneri. Mums liellopu gaļas cena ir nepamatoti zema, tāpēc daudzi bankrotē. Bet, lai eksportētu, mēs līdz šim nevarējām savākt regulārus apjomus. Tagad eksportējam gan dzīvus liellopus, gan kautķermeņus. Man ir liels prieks arī par, piemēram, Ēvalda mērcēm: tas ir mazs Rēzeknes rajona uzņēmums, un viņu mērces ir gan Maskavas GUM, gan arī Kazahstānas dārgajos veikalos. Viņi pat adžiku tur pārdod. Tas nekas, ka eksporta apjoms viņiem nav mērojams vairākos miljonos, bet uzņēmums nodrošina darba vietas, noietu vietējiem ražotājiem. Tam ir liela pievienotā vērtība, bet nav apjoma, pilnīgi otrādi ir ar graudiem – apjomi ir lieli, bet pievienotā vērtība – ne. Un gan viens, gan otrs mums ir ļoti vajadzīgs.
– Kādi ir pirmā ceturkšņa eksporta rezultāti?
– Pirmais ceturksnis bija labākais pēdējo gadu laikā un pat apsteidza 2008. gadu, kas bija vislabākais. Kopā 1. ceturksnī eksportējām pārtiku par 153 miljoniem latu.
– Ar ko skaidrojams tāds uzplaukums?
– Līdz eksporta līmenim ir jāizaug. Vietējās pienotavas bieži vien ilgu laiku ar savu produkciju ir pazīstamas tikai reģionos. Tad uzņēmums izaug un jau ir pārstāvēts lielveikalos. Līdz tam brīdim eksportā uzņēmuma nebūs. Tad pie tā ir jāstrādā: jābrauc uz izstādēm, jāmeklē partneri. Kad pirmo reizi tur esi, neviens tev nenāks klāt ar gatavu līgumu. Tikai tad, kad tevi ieraudzīs vairākas reizes un sapratīs, ka esi nopietns ražotājs, ar tevi var sākt nopietni runāt. Un tas, ka ražotājiem eksporta tirgos šodien tik labi iet, ir vairāku gadu darba rezultāts. Pārtikas nozare bija viena no tām, kurām bija nopietns atbalsts eksporta attīstībai.
– Pēdējos gados ļoti jūtami modē ir viss vietējais, kā rezultātā parādījies ļoti daudz mazu veikaliņu, kas tirgo Latvijas pārtiku. Vai šādu patriotisma līmeni izdosies saglabāt arī turpmāk?
– Patriotismam jābūt vēl lielākam un ne tikai tāpēc, ka jāatbalsta vietējie. Produkti, kas izaudzēti un saražoti uz vietas, mums ir veselīgāki nekā ievestie. Organisms spēj gūt lielāku labumu tieši no vietējiem produktiem.
– Bet patriotismam jābūt pamatotam arī ar racionāliem argumentiem: ja Lietuvas kefīrs maksā 45 santīmus, bet Latvijas – 60, būt patriotam kļūst ekonomiski neizdevīgi.
– Te neko nevar darīt – Latvijas uzņēmumam jādomā, kā panākt, lai arī viņa kefīrs maksātu 45. Un, ja cena ir vienāda, tad jums jābūt izaudzinātai tā, ka jūs izvēlaties Latvijas produktu. Taču, ja kvalitāte ir vienāda, bet ir būtiska atšķirība cenā, aicināt pirkt vietējo ir pat nepieklājīgi. Taču nevar aizmirst, ka vidū ir veikals, un mēs nezinām, vai Latvijas produktu viņš neuzceno dārgāk par importēto. Varbūt Lietuvas ražotāji aktīvāk iesaistās dažādās mārketinga un cenu akcijās, kas ļauj viņa produktu pārdot lētāk.
– Ja runājam par bioloģisko pārtiku, pieprasījums pēc tās pieaug, bet piedāvājums pat samazinās. Kādi ir tā iemesli?
– Lai mēs dabūtu bioloģisko sieru vai maizi, ir nepieciešama pārstrāde, kas nav attīstīta. Ar bioloģiskajiem [ražotājiem] ir tā: mēs visu laiku it kā par to runājam, bet tad, kad cilvēks aiziet līdz veikalam un ierauga parasto un bioloģisko tomātu un cenu atšķirību, viņa domas mainās. Tas pieprasījums nemaz nav tik liels. Bioloģiski lēti saražot nevar.
– Kāda ir jūsu prognoze šim gadam – kādi būs ražošanas apjomi, cenas?
– Ražošanas apjomi ir atkarīgi no eksporta. Ja būs eksports, tad tie pieaugs. Runājot par cenām, Latvijā zemākais punkts noteikti ir sasniegts, un lētāk kādu laiku vairs nebūs.
– Tā ir laba vai slikta ziņa?
– Kā kuram. Pircējam tā noteikti ir slikta ziņa, ražotājam nekas nemainās, jo arī pats ražošanas process kļūst dārgāks. Līdz ar to nevienam tas nav nekas labs.
Piena produktu cenas pasaulē kāpj. Graudiem arī kritums netiek prognozēts. Lielā mērā gan cenu svārstības nosaka eiro un dolāra kursu attiecību izmaiņas. Cukura cena ir pakāpusies uz augšu, bet pasaulē ražotājiem ir ļoti lieli krājumi, līdz ar to nekādas izmaiņas cenā netiek prognozētas. Augstas cenas ir kafijai, jo Brazīlijā ir liels aukstums. Arī liellopu gaļai pasaulē cenas ir augstas, jo tas skaitās diezgan smalks produkts un, ekonomikai atveseļojoties, palielinās pieprasījums. Tiek prognozēts, ka pieprasījums var pārsniegt piedāvājumu. Cūkgaļas cena ir stabila, tas pats ar putnu gaļu. Latvijā notiek tas pats kas pasaulē, un, skatoties uz tendencēm citās valstīs, izņemot kakao un cukuru, kuriem paredz stabilas cenas, pārējos segmentos gaidāms cenu kāpums.
